a davai, atšķirsim gadījumus, kuros var savu taisnību pierādīt loģistiski (ja vien oponents nav plānprātiņš!) no gadījumiem, kuros vienīgais (un tas pats apšaubāms, jo katrs var kļūdīties!

) arguments ir: "es zinu, es pa šo ceļu esmu braucis, es atceros!" vai "es zinu, man viena māsiņa (elektriķis, santehniķis, filozōfs, darbmācības skolotājs!) teica!"!
ja ne es šefoju un tas, kurš šefo, pieņem absolūti idijōtisku lēmumu, tad ja tas var arī man ieriebt. neturu sveci zem pūra. ja absolūti idijōtiskā lēmuma pieņēmējs ar absolūti idijōtiskā lēmuma pieņemšanu ieriebj tikai sev un saviem mājdzīvniekiem, arī klusēju tikai tādā gadījumā, ja viņš pārlieku pārliecināts par savu nekļūdību un vēl mani par duraku apceļ - tad nu gan mierrrrīgu (ar
4RRRR!) ♥-i ļauju iesēsties savā naktspodā. kas pa reizei smieklīgi -
post factum, tā vietā, lai atzītu savu plānprātību vai vismaz to, ka kļūdījušies, pilsoņi atrunājās tipa: "es domāju, ka Tu domā, ka es domāju, bet es domāju, ka Tu domā, ka es domāju, ka Tu domā, bla, bla, bla ... ", itin kā tas ko mainītu faktā, ka pilsonis izgāzies kā veca sēta.