Es lepojos. Un nevaru ciest tādus ņerkstētājus, kuri svētkos ir latvieši, bet, kad ir grūtības, tad saka,- "šī valsts... "... it kā tas uz viņiem neattiektos, un ātri vien meklē dzimtas kokā kādu šķirbiņu, kur ieriktēties par nelatvieti. Ņergas! Tieši tāpēc jau arī esam tur, kur esam. Jā, ar šo īpašību latvietis nevar lepoties. Diemžēl.

Zaķis dzīvoja mežā un nekautrējās, ka viņš ir zaķis, neasociēja sevi ar trusi, ezi vai lauvu vai skudrulāci.
Jā, un lepojās, ka viņam ir garas ausis, maza feina ļipa, asi priekšzobi, un var mest līkločus mūkot no vilka. Tās īpašības, kas piemīt tikai viņam, viņš izmantoja lai izdzīvotu un dzīvotu.

Micei

... es, principā-nelapojos ne ar ko...

olita... es neticu. Es domāju, Tu savā sirdī ar daudz ko lepojies.

Vienīgais, ko vel gribētu piebilst, aprakstot savas nacionālās jūtas...
Iepazīstoties ar kādu cilvēku parasti tas tiek intuitīvi novērtēts. Labi, ja tas ir jauks un patīkams, par to vienmēr prieks. Bet, ja tas vēl izrādās latvietis!!!! Tad man ir milzīgs prieks!
Gadās reti. Bet gadās. Vakar, piemēram, gadījās! Vēl šodien atceros un priecājos...

... sirdī jā...

Tēmas pieteikumā nekas nav minēts par skaļo lepošanos.

..bet,ja par nacionālo piederību... tad, droši ... ups, nezinu ko teikt...

Es arī lepojos sirdī , bet skaļi teikt jau nevajag.Esmu tīrasiņu latviete , ja nu vienīgi varētu būt kādreiz kaut kas no līviem , spriežot pēc manu senču izcelsmes vietas.

viennozīmīgi - nē. bet arī nekaunos, nekonfūzējos un nekompleksojos. paša nopelnu nav iekš tā, ka kāds eskimoss, ungārs, žids, polis vai francūzis.

nacionaalo piederiibu nosaka vecaaki , kas tur ko lepoties ,taa vienkaarshi ir

Jā, viss ir pavisam vienkārši. Mazas daļiņas, tik mazas ka nepamanāmas... pa vienai.