ko nu kurš meklē man miegs no tā ciešāks nekļūst,ka atceros,ka esmu īstena tautiete... esmu cilvēks

pienene... man līdzīgi. Migla iestājas pagalam bieza. Tā izklīst, kad izstaigājos pa bērnības takām vai satiekos ar cilvēkiem ar ko kopā pavadīta bērnība. Pavisam nesen biju jubilejā, kur dziedājām tautasdziesmas. Nekas nav aizmirsies, izrādās.

Mana mātes valoda nav latviešu, bet esmu uzaugusi latviskā vidē.
Pasē rakstīts latviete, lai gan bija izvēles iespējas ierakstīt citu tautību vai ari neierakstīt nekādu...
Tātad lepojos, ka esmu latviete

Man jau nu gan šķiet,ka nezi vai izdosies kā nebūt izmērīt to lepošanās vai nelepošanās līmeni Jo redz kādam varbūt tomēr liksies,ka no pieciem,kuri lepojas,viņš lepojas vairāk Un vai tik atkal nav kādā žurnālī kāds raksts parādijies,vai arī taisās parādīties.Te tautā vienlaik bija populāri pamest tēmu,lai visi spriež,un tad cept augšā rakstus.

sajūta tāda, ka esam paņemti "uz izdzīvošanu"... un godīgi sakot, es nezinu, cik ilgi var dzīvot tādā režīmā... un ar tādām sajūtām...

indrak... nē, nav. Esmu dikti tālu no žurnālistikas. Varu paskaidrot, ka tēma radās, jo šodien ne par ko nevarēju noķert svētku sajūtu. Tā, ka var izteikties mierīgi.

pienene... it kā jau nekas jauns, ne?

Tagad mums ir apziņa, bet trūkst lidojuma, apcirpti spārni... toreiz varējām lidot, ja vien vēlējāmies... līdz pašai Kamčatkai...

Toreiz... tas ir tad, kad redzējām Par ko cīnāmies un darbojamies. Tagad sanāk, ka vairāk - Pret. Laikam jau tāpēc apcirptie spārni.

pieticība arī sava veida rota

Nepiekrītu. Pieticību kā rotu redzu tikai tad, ja tas saistīts ar kādu spēcīgu personību, kam svarīga sava pašsajūta, dzīvesveids pieticīgs saskaņā ar raksturu un temperamentu.
Ja pieticību piesauc pie neko nedarīšanas, stāvēšanas maliņā, mutes nevirināšanas, jo nekas no tā nemainīsies, " pieklājības", tad saskatu tikai negatīvo.

pēc pļaukām negribas virināt to muti. ..ir personas,no kurām vienmēr gaida,kad viņas kaut ko teiks,ir ērti paslēpties šo spēcīgo pērsonību aizmugurē un nesaņemt pļaukas... un izdzīvot. ..ar šodienas apziņu arvien biežāk izvēlos paklusēt,bet ,ja runāju,tad aci pret aci

Manā izpratnē lepošanās... tas ir drīzāk kaut kas ar negatīvu nokrāsu. Apzināties savu esību, savu piederību tai vai citai nācijai, to gan vajag. Bet lepoties... i priekš kam? Būs jāpiekrīt Indrai. Sanāk kārtējā krāniņiem mērīšanās.

katrā no mums ir savas dzīves vietas kultūrvēsturiskās identitātes apziņa... vien to nomāc kas cits... mūsu valsts politika...

Precīzāk varbūt -- apzināšanās, toties bez uzsvērtas izrādīšanās: ne lepošanās.

Konkrēti par mani -tā kā viens no maniem darba pienākumiem ir gidošana, man būtu jābūt gatavai i izrādīt, i lepoties... tas viss jau arī ir, vien ne tajā pakāpē, kurā agrāk...

Lepoties ir slikti?
Nezinu. Lepošanās jau nav gluži tas pats kas tukša lielība. Laikam jau tas ir vareni, ja vari lepoties ar savu valsti, tās panākumiem, pārstāvjiem ,pie viena, sevi arī . Liekas, ka diezgan maz ar ko lepoties... tie paši Dziesmu, deju svētki... sportistu panākumi, mākslinieki. Pat nezinu, kas vēl... Ar bērniem, viņu panākumiem var lepoties.
Bet vispār, varētu lepoties arī ar to, ka ir vēl aizvien sava valoda un tās pašas tautasdziesmas. Lepošanās sanāk kā tāda labvēlība pret tiem, ar ko es lepojos. Lielība - nu tas tā dikti personīgi, tik par sevi.

Man galīgi nav iekšējās sajūtas, ka esmu latviete, vai piederīga tieši un tikai latviešiem, tāpēc nekāda lepošanās vai priecāšanās par to nesanāk...
Man domāt, ka mīlēt un lepoties var arī klusi, bez lielības un asarām Dziesmusvētkos, bez bezspēcīgas ņerkstēšanas nacinālistiski nacistiskos gājienos un visādās citādās izdarībās. Plātīšanās ar nacinālo piederību (jebkuru) ir plātīšanās ar svešiem nopelniem. Anyway.

Pēc latvietes gluži neizskatos, bet latviete esmu.
Un - nav nekāda vaina.
Dažos īpašos brīžos arī skudriņas pārskrien un zosu āda uzmetas.
Un vēl man patīk mūsu monētas - ar tām dažreiz lielos citvalstīs :)

zaķis skraidīja pa mežu, visiem lielīdamies, ka pārstāv dižo zaķu tautu... cik viņiem esot garas ausis, cik mīksta spalva, kā šamie protot skrienot cilpas mest un cik ātri ar zaķenēm kopoties... viss esot labāks kā kaut kādiem trušiem