Manai paziņai bija gājis bojā vīrs... pēc laika, kad tikāmies, visi uzmanījās, lai tikai kaut kā nepieminētu gan aizgājēju, gan pašu notikumu... Un tad viņa beigās teica, ka nesaprot, kāpēc tā, viņai tas sāp... ir dažādi cilvēki, daži tomēr vēlas, lai par to runā, jo citādi esot sajūta, ka tāda cilvēka nemaz nav bijis, ka visiem vienalga
. Man liekas, ka es kaut kādā situācijā ( nedod, Dievs!) tomēr priecātos gan par zvaniem, gan par apmeklējumiem, gan par kaut kādām sarunām un līdzijušanu, kaut arī tas neko reāli nevarētu līdzēt... Tāpēc atbalstu tos, kuri uzskata, ka arī ar labu vārdu var daudz palīdzēt, un nekautrējas no tā... cita lieta, ka reizēm neatrodam īstos