Ielogoties
Reklāma

Cilvēcības trūkums vai kas cits? / 20

22/04/2010 15:38 | Diskusija lasīta 5003 reizes
Mani absolūti neinteresē runas par politiku, tāpēc atveru citu tēmu. Situācija reāla no dzīves. Pagājušās nedēļas beigās uzzināju, ka mana klases biedrene pēc neveiksmīgas operācijas ir paralizēta, patlaban atrodas Vaivaru rehabilitācijas centrā. Šo bēdīgo ziņu man atsūtīja cita klases biedrene draugos. Es pati neko reāli palīdzēt nevaru, taču padevu šo ziņu tālāk savai māsai, kura ilgus gadus strādāja medicīnas nozarē un tūlīt deva dažus vērtīgus padomus. Šodien uzzvanīju tai klases biedrenei, kura man padeva šo ziņu, lai uzzinātu jaunumus. Mani nošokēja viņas tektais, ka tikai 3 (!!!!) no visas mūsu bijušās klases 27 cilvēkiem (mīnus viens, kura vairs nav) ir atsaukušies uz viņas ziņu un vismaz pajautājuši, kas tad īsti noticis, un izteikuši kādus mierinājuma vārdus. Pārējie nav likušies ne zinis, kaut arī ir redzams, ka vēstule ir izlasīta. No vienas puses skatoties, mēs jau visi esam katrs savā dzīvē, ar bijušajiem klases biedriem kontaktus uzturam minimālus, reizi 5 gados rīkotajos salidojumos piedalās vieni un tie paši kādi 10, maksimums 15 cilvēki, pārējie vispār nav redzēti kopš izlaiduma. Un tomēr, mēs kopā esam pavadījuši 11 mūsu dzīves gadus, tas nav gluži svešs cilvēks, kuram šobrīd ir nelaime. Es arī esmu pret pasaules lāpīšanu un pat netaisos palīdzēt Āfrikas badā mirstošajiem bērniem, bet tā pavisam nelikties ne zinis es tomēr nespēju. Jūsu domas, lūdzu!
Atbildes (96)
1 2345
22/04/2010 17:16
un ir tak cilveki kas sanjem desmiteim vestulju diena..doma ko nu atbildeet..
es saku iedomaties sevi tada situacija ,ka ja man pazinjo par kadu tur klases biedreni ko es pat isti neatceros..
tur tak ja rekina vaiarak ka 30 gadi kops skolas beigsanas pagajusi..
ko saciit sausmas,sausmas..


un kaut ka atrunaties..kadu mazu naudu ziedot vai ka..
0 0

Tēmas: 6
Ziņas: 15776

22/04/2010 17:19
es taisos palīdzēt Āfrikas badā mirstošajiem bērniem, bet sāku ar saviem un līdz Āfrikai nekādi netieku.
solaris - netiekos ar saviem klasesbiedriem..jo pāris reižu, aizbraucot uz salidojumu, sapratu, ka tie vairs nav tie cilvēki, kas bija toreiz.labāk tā, nekā ka IR tie paši un TĀDI paši un turpina ar tiem pašiem idijōtismiem, ar kuriem esat beiguši pirms 10 (ašpadsmit?) gadiem.

nav dziedāts, ka 1-aldzība, tak varbūt reālistiski domādami un sevi pazīdami saprata, ka reāli neko līdzēt nevarēs / negribēs / nejaudās, karroče - nelīdzēs un negribēja ņemt dalību "(ne)formālajā vaimanāšanā". bet 3 no 27 = 11%.
11 gadi jau krietni vairāk, kā 40 dienas, bet ne tik sen 1-nā realitētes show’ā par 1 000 000 $ vienam zaķim pateica atvadu tekstu: "ja Tu sprāgsi nost no slāpēm, es Tev ūdeni nepadošu, es paiešu garām!". nu, možen dialogu autors uzrakstīja piedūrienam, bet pateikts tika ticami.
0 0
22/04/2010 17:45
Es domāju,ka runa jau nav tik daudz varbūt par vaimanāšanu,cik cilvēki baidās atsaukties savu materiālo problēmu dēļ un bailes,ka būs jau no tik trūcīgiem līdzekļiem vēl kaut kas jāatrauj no sevis.Protams,ka mēs visi jūtamies apdraudēti,ja ne no slimībām,tad no trūkuma
0 0
22/04/2010 18:23
Nē, Mērij, mēs visi tā nejūtamies. Tas gan pilnīgi par citu tēmu, bet jo vairāk domāsi par sliktām lietām, jo vairāk tās nāks virsū. Tā tas ir, pārbaudīts uz savas ādas.
0 0
22/04/2010 18:31
Es arī jūtos labi tagad. Nevajadzētu tā mēs visi un mums visiem.
0 0
22/04/2010 18:35
Kāpēc cilvēki baidās būt labi un atsaucīgi? Verētu jau vienkārši aizbraukt un palīdzēt pastaigāties ar ratiņiem gar jūru, parunāties par ko jauku...
Neatbildēt uz vēstulēm saviem klasesbiedriem un vispār visiem cilvēkiem ir vienkārši nepieklājīgi. Ar ko tad tādu šie tik ļoti ir apdraudēti?
0 0
22/04/2010 18:53
ja cilvēkam ir ļoti daudz paziņu un vēl vesels bars, kas par tādiem sevi iedomājas, tad ir ļoti nogurdinoši būt pieklājīgam un vienmēr visiem atbildēt. un tas pat var kaitēt pašām. bet tas tikai par to priekšpēdējo Adeles teikumu.

par Junonas aprakstīto situāciju - nu, jā.. nezinu, kāda bija jūsu klase. savējā es laikam nevarētu iedomāties tādu situāciju, ka pat neatbild, kaut arī tāpat nākošgad jau 30 gadi, kopš pabeidzām. bet, lai Dievs pasargā, lai visi veseli. visās klasēs. un esam dažādi, bet tiešam - kam nav naudas, tam varbūt ir laika sarunai (tā var būt ļoti būtiska, ja vien cilvēks grib sarunāties), varbūt pastaigai ar ratiņiem bez sarunas - varbūt.. tas jau, protams, viss jānoskaidro, kas der, kas neder..
0 0
22/04/2010 18:59
nez, katra klase ir citādāka, zinu, ka mans tēvs jo projām katru gadu rīko un ierodas uz pasākumiem vairāk kā puse, mana klase tā reizi pa 3-5 gadiem ko sarīko i tad labi ja puse sanāk. Ir klasesbiedri, kuri jo projām draugi, par citiem mēs neko nezinam. Tas vien ir labs rādītājs, ja zin visiem 27 kooridinātes.
Nedomāju, ka tā ir vienaldzība. Tā vienkārši ir skarbā realitāte, mēs izmētāti pa dzīvi kur nu kurais.
11 gadi nav maz, bet tās nebija nekādas laulības. Tuvākie draugi painteresējās ar to pietiek. Es nez vai velētos, lai visi mani klasesbiedri nāktu mani mierināt...
0 0
22/04/2010 19:02
Klase kā klase, Haijam, ne īpaši draudzīga, bet arī ne naidīga. Bija mums vairāki grupējumi, mēs tak bijām 20 meitenes un tikai 7 puiši :) Bet tie skolas laiku dalījumi sen jau aizmirsti, tagad tie, kas regulāri gājām uz salidojumiem, jau tā kā vairāk turējāmies kopā. Mums pirmie salidojumi pēc skolas beigšanas bija ar visām ģimenēm, kamēr berni bija mazi, tikai ar vīriem, vēlāk arī ar bērniem, bet tad lielākā daļa viens pēc otra sāka šķirties un šī tradīcija izjuka pati no sevis. Slimā meitene bija aktīvākajā daļā, tāpēc mani pārsteidza tāda vienaldzība, es vēl varētu saprast, ja viņa būtu bijusi no tiem neredzamajiem un nedzirdamajiem, kādi noteikti ir bijuši katrā klasē.
0 0
22/04/2010 19:06
jumon, Tu tak izskaties pieaugusi meitene.
Mani vairāk izraisa sašutumu cilvēki, kas par ko tādu brīnās vai šāušminās: ak vai cik šī pasaule nežēlīga, cik mēs visi esam palikuši neiecietīgi, kur paliek cilvēcība...
Banāli. Ielidojiet atpakaļ vismaz atmosfērā. Tā viņš ir bijis un būs.
0 0
22/04/2010 19:09
Mes bijām stipra klase. Tādā ziņā, ka vēl ilgi pēc skolas turējāmies kopā. Un mūsu jaunā paaudze arī turas kopā... Sagadījies, ka lielākā daļa esam Jēkabpilī joprojām. Amatos, ne amatos, labos darbos, nedarbos un bezdarbos. Lielos vilcienos esam lietas kursā viens par otru. Viens otra ķēķī un guļamistabā nelienam. "Viena tante teica" nekultivējam. Ir orientējoši zināms, ko kurš var, ja vajag, reāli izdarīt un praktiski palīdzēt. Un apziņa, ka IZDARĪS UN PALĪDZĒS, ja vajadzēs, ir kolosāla.

0 0
22/04/2010 19:10
Es nešausminos, man ir skumji. Bet, protams, es saprotu, ka tāda ir dzīve. Es tieši tāpēc to diskusiju ieliku, ka gribēju dzirdēt jūsu domas, lai kādas tās arī būtu.
0 0
22/04/2010 19:11
robsvells. arī taisnība. un, ja kāds absolūti negribot, sak tēlot labdari un sirdsdraugu, nu, nav tam darbiņam svētības. tā jau ir gan.. vienīgi nauda ir vienāda - vai ar labu prātu dota, vai negribīgi - viss viens, bet tas pārējais - nu jā..
0 0
22/04/2010 19:18
Sameklēja visus 26? Apsveicami.. kaut arī neticami.
0 0
22/04/2010 19:19
viens klases biedrs pirms daziem (netceros cik,baigs aukstums bija) gadiem pakaaras..beeru riita pie manis ievelaas 3 klases biedri un vaicaja vai es uz beerem iesu ..ara bij -30 sals..pie velna KADAS beeres es 5 min nevareju ara seedeet..,lai pasu pec tam ...
un vispar kur vinji bija lidz tam beereem jautajums man radaas..
ari tagad es uz nekadam jau apsoluti svesu cilveku berem neietu..

junona piedod par novirzi no teemas..
0 0
22/04/2010 19:23
Nu, protams, es taču atkal meloju. Es vispār neesmu skolā gājusi, klasesbiedru man nav bijis, un vispār man nekā nav. Varbūt vienkārši nesaki neko, ja tev nav ko teikt, vilks.
0 0
22/04/2010 19:24
kad avārijā nositās mans klasesbiedrs bērēs bijām tikai 2, kuri arī pēc skolas palikām tuvākie draugi. Lielākā daļa par to uzzināja kārtējā salidojumā.
Kad uzzini kādu skarbu vēsti par zināmiem cilvēkiem vienalga, vai klasesbiedri vai bijušie darba kolēģi skumji, bet apzinoties, ka nevari nexera palīdzet vainkārši piedomā viņa bēdai līdzi, tas lielākais, ko vari darīt. Liekuļot galīgi nav vajadzīgs un nav te vienaldzība pie vainas un nevajag piesaukt, ka mums cilvēciskuma tagad pēkšņi aptrūcies.
Man pat prātā neienāca kādam klasesbiedram pārmest, ka nebija bērēs, i teim, kam paziņojām...
0 0
22/04/2010 19:25
Esmu bijis sliktais, kurš neieradās uz klasesbiedra bērēm. Un taisnoties ir muļķīgi kāpēc to palaidu garām, jo, ir kāda klasesbiedrene, kas apgalvoja, ka ir man pateikusi, plus vēl līdzjūtības varēja izlasīt rajona laikrakstā, un, galu galā, visi apkārt par to vien runāja.
0 0
22/04/2010 19:44
Zināmā mērā tomēr tā ir vienaldzība. Bet nevienam mēs galviņā ielīst parākāties nevaram. Ir cilvēki, kas tādā brīdī itkā šoku dabūn un vairs neko no sevis ārā nedabūn pat elementāru līdzjūtības frāzi. Man arī ir sanācis kā vilksvilks raksta, bet tanī vainoju tikai savu negribēšanu.
0 0
22/04/2010 19:51
Bēres ir kaut kas cits, man pašai ļoti nepatīk uz tām iet, un ja vien varu, tad neeju, jo tam mirušajam cilvēkam patiesībā ir vienalga. Bet te ir dzīvs cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība.
0 0
1 2345
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas