Mani absolūti neinteresē runas par politiku, tāpēc atveru citu tēmu. Situācija reāla no dzīves. Pagājušās nedēļas beigās uzzināju, ka mana klases biedrene pēc neveiksmīgas operācijas ir paralizēta, patlaban atrodas Vaivaru rehabilitācijas centrā. Šo bēdīgo ziņu man atsūtīja cita klases biedrene draugos. Es pati neko reāli palīdzēt nevaru, taču padevu šo ziņu tālāk savai māsai, kura ilgus gadus strādāja medicīnas nozarē un tūlīt deva dažus vērtīgus padomus. Šodien uzzvanīju tai klases biedrenei, kura man padeva šo ziņu, lai uzzinātu jaunumus. Mani nošokēja viņas tektais, ka tikai 3 (!!!!) no visas mūsu bijušās klases 27 cilvēkiem (mīnus viens, kura vairs nav) ir atsaukušies uz viņas ziņu un vismaz pajautājuši, kas tad īsti noticis, un izteikuši kādus mierinājuma vārdus. Pārējie nav likušies ne zinis, kaut arī ir redzams, ka vēstule ir izlasīta. No vienas puses skatoties, mēs jau visi esam katrs savā dzīvē, ar bijušajiem klases biedriem kontaktus uzturam minimālus, reizi 5 gados rīkotajos salidojumos piedalās vieni un tie paši kādi 10, maksimums 15 cilvēki, pārējie vispār nav redzēti kopš izlaiduma. Un tomēr, mēs kopā esam pavadījuši 11 mūsu dzīves gadus, tas nav gluži svešs cilvēks, kuram šobrīd ir nelaime. Es arī esmu pret pasaules lāpīšanu un pat netaisos palīdzēt Āfrikas badā mirstošajiem bērniem, bet tā pavisam nelikties ne zinis es tomēr nespēju. Jūsu domas, lūdzu!