tik-tak - vismaz šodien vairs neatceros, vai saskatīju. laikam. takš nevis ķēru kaifu no blenšanas uz kombiņaškas einzecēm, bet piedomāju, lai dāma neizšķaida savas stulbās smadzenes pret radiātoru.    

dens         
pec avarijas.es atcohniijos slimniicas uznjemsanas nodalja man viss mezonigi sapeja es sapratu ka esmu paralizeta..un laikam kliedzu un vaideju to nezinu..ap mani rosijas vesels bars cilveki gireza nost drebes..
kaut ko suva,laapiija..sejai ari lapija..un tad es ieradziju zelonkas pudeliti un saciju masinja"nesmere ar zelonku" pec ka es izskatiisos..   
es nejutu to ka man viss gimis ar bija saskrapets un vispar nepeec ka es neizskatijos ..
asinju kunkulis..
spoguli man nedeva kadas 2 nedelas

Man ir bijis atgadījums ar to, ka mani notrieca uz gājēju pārejas... Kad nācu pie samaņas es tak visus izriktēju pa savam... Man saka, ka nedrīkst celties un ir jāguļ līdz ātrie atbraukšot, bet tie jau 20min. nebija spējuši atbraukt pēc manis. tad lūkt es pateicues kājas jūtu un ceļos augšā... Tak piecēlos ar... Vienīgi saprašana man bija tāda nedaudz dīvaina... cilvēkus redzēju tikai kā tēlus... beigās sanāca, ka uz ātriem mani nogādāja policists... Tur arī es māsiņai uzreiz skaidri gaiši pateicu, ka man tūliņ vīrs būs pakaļ un es braukšu mājā, bet še tev bija ielēja simt gram dziras lai meitēns stāv miera un vazāt pa rentgeniem. Atliktas reakcijas man gluži nav bijis... tik dusma par to, ka uzbrauca virsū, ka nepaspēju vēl divus soļus spert un būtu uz trotuāra...

Nedēļu atpakaļ nācās vienam puikam sniegt palīdzību. Neesmu mediķis, bet šķiet puikam bija krītamā kaite.. lēkme... raustījās drudžaini krampjos... Mani visvairāk pārsteidza, ka kautkāds vīrišķis kuram vairs nav 18 pateica... lai stiepj to puiku no veikala laukā!   Tai vietā lai mēģinātu palīdzēt izmest kā nevajadzīgu mantu...

reakcija ir visprecīzākā un visātrāk nostrādā, ja jāglābj savs paša bērns. pēc tam tik jābrīnās, kā var būt domu gājiens tik momentāns.
arī pie auto stūres ir līdzīgi; nav laika pat domāt.
citādāk ir tad, ja bailes pirmās pagūst pārņemt. Tad gan iestājas pilnīgs sālsstaba sindroms. Reiz man šķita, ka mājā rāpjas zagļi. Dūša bija papēžos momentā. Saņēmos drosmi, izgāju ārā, skatos - pa mājas konstrukcijām kāds rāpjas. Prasīju - kas tur ir; likās, ka kliedzu pietiekami skaļi, bet mēle neklausīja un iznāca tik čuksti. Beigās t.s. ’zaglis’ atsaucās - izrādījās, ka tas bija manas meitas brūtgāns, kas rāpās uz viņas bēniņistabu. Aizlaidās, es vēl pakaļ noaurojos, lai nekad, nekad tā vairs nedara.

neparastaa
Man ļoti žēl, patiešām...
Bet..paldies, ka izsāpi savu sāpīti...

lizette
:))) Varbūt, ka tas čalis rāpās pie tevis, bet.mums nezināmu iemeslu dēļ, bija saputrojis mājas plānojumu...
Jā. Tas nu ir kā bankā!! Viņam pazuda koordinātes un..tu vēl uzbļāvi nelaimīgajam tam mīlas guru!!!
Ko tad aptaurētais džeks lai citu darītu, ja ne ņemtu kājas pie pleciem?:)))

dens es vairs sen nesapinos..es to mierigi izstastu smejot..tagad..      

neparastaa
Ja kas..mazliet neticu Tev tagad...
Bet..apbrīnoju Tavu sievietes skaistumu un drosmi!!!
Patiešām... Es Tavā priekšā noliecu galvu...

dens vari neticet   
bet tie kas mani satikusi reali un diskusijas tadu netrukst vareetu apliecinat..ka ta ir ka saku..

ņurkoju baseinā, nekad pirms tam to nedarījusi un vairs nedomāju to darīt..ņurkoju, kad mazais aizgāja pa ņurku uz leju... nebij laika domāt   

neparastaa -   
bet es tik un tā nesaprotu - ka var uztraukties par zeļonku uz ģīmja..    

tik ļoti nopietnas situācijas, kā te daži stāsta, man nav bijušas. bet pāris sarežģītākos gadījumos mana pirmā reakcija ir - laisties. gods kam gods - āalu neaizskrienu un tūlīt teku atpakaļ palīdzēt. bet tas ir automātiski, spontāna reakcija - mukt.
staigājām ar brūtgānu pa visādam smukām taciņā laukos, man kādi 18-19 bija, pirmo reizi zaļumballē iepazinušies. šis nebija jau iepriekšējo nakti gulējis, vienu brīdi pusvārdā apklust un bladāc! uz mutes. es aidā! - laižos. pēc kādiem 20 m aizslēpjos aiz koka un lūru. nekustas. nu, tad gan skrēju atpakaļ elpināt, bet neko , nepaspēju izdomāt, kur ir tuvākais telefons, kad šis atžirga. nogurums un ģībonis. un tā vēl kādas reizes ir bijis, ka es mūku un atgriežos. bet ne tad, kad sīčiem kaut kas. tas tiesa, tad momentā mobilizējas prāts un reakcijas..

ar cirvīšiem mugurā traumpunktā laiž bez rindas!    

   ..atcerējos gadījumu..kad man vajadzēja aizšūt diezgan palielu caurumu rokā..es pirms laisties narkozes miegā esot ķirurgam piemiegusi ar aci... un tādā aizsmakušā balsī nočukstējusi... ,,Dakter... esiet ar mani maigs un rūpīgs... ’’... māsiņas pēc tam vēl ilgi par šito ķiķināja...          

   dakteri pēc tam nevajadzēja atkačāt...          

Varu tikai iedomāties, kas notika pēc tam..:))

   ... viss bija čiki-piki... sašuva pa smuko... nevar pat pamanīt!!!   

Pienene47... >:) Diez vai reakcija kritiskās situācijās ir vīrišķīga vai sievišķīga: visticamāk vai nu vesela, disciplinēta un nervu sistēmas stabilitātē ģenētiski veiksmīgu cilvēku reaklcija vai -- slimu vai nedaudz slimīgu cilvēku reakcija. Haijama-x minētā bēgšana negadās vienīgi sievietēm: pēc pietiekami daudzām avārijām tā bēgot ir redzēti un manīti arī vīrieši, -- nervu sistēmas nestabilitāte, kas ikdienā par sevi neliek manīt. Jauka dāma no paziņu loka, kas uz družkas sētu caur šauru vārtrūmi jau bija braukusi vismaz 10 reižu, 11-ajā bija blakuscilvēkiem paziņojusi, ka nu jau varot aizsietām acīm... un tieši tajā reizē apjūk, pie stūres turas, negriež ne pa labi, ne pa kreisi, nebremzē -- tikmēr auto iespiežas sienā, apstājas pats, toties dāma izlec un aizbēg uz sētu, kādus 30 metrus tālāk un skatās lielām acīm: auto necieta -- labs, nopietnās inženierijas konstruēts bamperis. Nervu sistēmas stabilitāte/"aukstasinība" kopā ra spēju koncentrēties īpaši racionālai rīcībai arī ir Dieva dāvana, sava veida talantu buķete un nebūtu godīgi un gudri gaidīt, lai šie talanti būtu visirem/visām vienādi, tas nebūtu bioLoģiski.

katram sava uts, un kas to noliedz - tam ganāmpulks.    

man reiz gadījās braukt mašīnā ar blondīni pie stūres (ne es, kaut arī kādu laiku no sava mūža esmu vadījusi blondīnēs, bet man tas blondums īpaši izteikts tehniskās lietās, tāpēc nemaz nemēģinu šoferēt..)
lūk, un tai blondīnei kaut kas tur atgadījās, ja pareizi atceros, šunelis izskrēja priekšā vai kas tāds. lauku ceļš bez grāvjiem, varēja visādi. bet draudzenītes reakcija bija dievīga - atlaida stūri, saķēra galvu, aizžmiedza actiņas (smuki sakrāsotās) un sāka spiegt. labi, ka viņas puisis sēdēja blakus, saķēra stūri, pabāza kāju un sabremzēja.    nekas jau nebūtu noticis, ne tur bija kur gāzties, ne grāvī braukt. un tomēr..

nupat tehniskajā apskatē man lika nospiest bremzi... es skatos apaļām acīm uz tiem 3 pedāļiem un nudien nesapratu, kurš ir īstais    
ikdienā braucot nekādu problēmu.. i no avārijām esmu izvairījusies i briežu baram cauri iznbraucu starp 3 un 4 no 7... a tā apskate mani tā satrauca, ka pēkšņi iestājās aptumsums..