chikitaa - malacis :)
es biju universālveikalā sprādziena laikā 2000.gadā, tik apbrīnojami mierīga - uzreiz sāku meklēt izeju, ejot ārā bija viena doma, lai nesāktos panika un kādu nenospiež stiklos, atceros, ka kaut ko teicu, lai mierinātu cilvēkus. Tikai pēc tam, braucot mājās - asaras.
Bijušas arī nelielas avārijas, tajās arī kaut kā savācos, nenorvozēju un daru, kas jādara. Domāju, ka lielākā daļa kritiskās situācijās spēj savākties, mobilizēt spēkus, glābt cilvēkus. Galvenais, lai nebūtu vienaldzīgo.
Tika nedot Dievs mums piedzīvot tos brismīgos teroraktus.
0
0