slimu bērniņu visdrīzāk tā - reizēm un uz laiku nebūtu īsti pareizi. tādu ir jāņem pavisam, jāadoptē, jo tur taču jāpārzin slimība, vajadzīga īpaša aprūpe, jābūt tādam darbam vai ienākumu avotam, ka vari vairāk laika veltīt. tas, protams, ir daudz sarežģītāk.

panter, 1) lai paņemtu slimu bērnu, Tev jābūt ļoti pārliecinātam par savu fizisko, garīgo un materiālo pusi... ir jau morāli grūti, ja paša bērns ir slims un kur vēl pieņemts...

Īstenībā visi cilvēki ir labi, tikai viņi to mazāk vai vairāk cītīgi slēpj       

>haijama
Zini es laikam esmu uzaudzējis biezu ādu pret šo,bet tad es labāk pagādāšu sev vēl vienu bērniņu... Man nav jāatbild par citu bezatbildību un kļūdām. Šie bērni ir dzīves ķīlnieki un upuri,bet joprojām pieturos pie tā,ka manas asinis man ir svarīgākās.

pantera...
bet Tev tač ir visas iespējas... uz priekšu!

es tču nesaku, ka Tev tas jādara. :) Tu jautāji - es atbildēju. ar kategorisku piebildi - ka to var darīt TIKAI TAD, ja Tu pats un Tava ģimene tam ir gatavi.

..ja izlemtu ko tādu darīt, tad darītu... bet es neizliekos par labaku, nekā esmu...

Ir daba ar saviem likumiem kurus civilizācija izkropļojusi. Tos kroplos kaķus kas pa pagalmiem un miskastēm drā... as ... nu nezinu kādi civilizācijas brīnumi vēl pēc 100 gadiem pa pasauli staigās, veselu dzīvnieku meklēdams neatradīsi, bet par tiem sodiem - varētu kaut kādu noilguma termiņu pēc kura izpilda visaugstāko SODA mēru.

kapēc Tu domā, ka citi izliekas? ir lietas, kurās man nav, ko teikt un esmu nulle. bet, ja te ir saruna par tēmu, kurā kaut maza, bet man ir pieredze, kāpēc lai es par to nerunātu?

... nevajag visu uztvert tik burtiski...

>haijama
Es vienkārši cenšos saprast...
Cilvēkiem ir tik raksturīgi ir liekuļot,izlikties par labākiem utt...
Tas ir līdzīgi kā ar ticību Dievam - ikdienā cilvēks dzerstās,dara dažādas riebeklības apkārtējiem utt., bet svētdienā ar augsti paceltu galvu soļo uz baznīcu un deklamē,ka traki mīl Dievu...
Cik tad daudzi no klāt esošajiem patiesībā būtu gatavi ko reāli darīt lietas labā,adoptēt,pavadīt laiku,izrādīt uzmanību... pie tam tai pat laikā esot tik pat gādīgi kā pret saviem... Un neaizmirsīsim par par "kaķis maisā" faktoru...

Pēc savas pieredzes pilnīgi piekrītu Matadoram,jo... no manis prasa tagad atbildību par to bērnu un pat lielāku nekā par pašas bērnu, jo redziet viņš(tas puika) nāk no noziedznieku un dzērāju ģimenes! Un lai kā arī censtos un lai cik arī to bērnu esmu iemīlējusi un varu kaut ko ādas līst ārā, nezinu kāds viņš izaugs! Ak vai, es laikam esmu pārāk sadusmota uz daudz ko!Kaut vai par tiem pašiem pabalstiem... Cik reizes jau nav celtas minimālās algas,bet kopš puika ienāca mūsu ģimenē (1998.gada),aizbilniecības pabalsti nav kustināti!... Nu ko tur vispār runāt,bardaks!
Es varu tikai priecāties,ka viņš man ir labsirdīgs bērns un ir ļoti,ļoti mīļš brālītis manai mazai meitiņai!   

kurš te liekuļo, kurš izliekas?!

nekādu liekuļošanu no kāda puses te nebija saskatāma... katrs reāli izteicās, kā ir palīdzējis... problēma ir tajā. kā to uztver.. šeit neviens neliek izskatīties labākam kā ir... vnk DISKUSIJA
ja, pati nebūtu neko darījusi šis lietas labā, šādu tēmu neatvērtu...

>oga-oga
>petra
Nu neticu,ka jūs tik šauri redzat pasauli un cilvēka daba jums ir krēslas zona...
Diskusijai nav ne vainas,un ar pirkstiem es te ne uz vienu radīt netaisos,tās ir tikai pārdomas...

jā, adoptēt, tas būtu - pilnībā pieņemt par savu, nolikt līdzās saviem paša bērniem. uz to, domāju, es diez vai būtu gatava, neticu, ka varu uztvert vienlīdz organiski savus bērnus un "ne savus" un būt vielīdz gādīga. tomēr ir tas vidusceļš, šis manis iepriekš minētais regulāra ciemiņa statuss, kas tomēr ļauj bērnam sajust interesi par sevi, jūtas pret sevi un redzēt kādas ģimenes dzīvi realitātē, ieskaitot mūsu pašu strīdus, nesaskaņas, arī mīluma izpausmes un tamlīdzīgi. lai visas zināšanas par to, kā dzīvo ģimene, viņam nenāk no holivudas seriāliem.
bet arī tas, kā jau teicu, nu taču nav katra pienākums. pienakums ir atboldēt par saviem personiskajiem. un viss. pārējais ir izvēle. tai pašā laikā - ir labi, ka ir cilvēki, kas šo izvēli izdara.

runa iet par reālu palīdzību, nevis katra dzīves uztveri... (kaut arī tā jau nosaka rīcību)

Zini, Haijam? Tas nevis "ļauj bērnam sajust interesi par sevi, jūtas pret sevi un redzēt kādas ģimenes dzīvi realitātē" (c) bet visai cietsirdīgā veidā ļauj jau tā dzīves atstumtam bērnam naivi cerēt, ka nu viņu arī kāds paņems. Jo TIEŠI TĀ bērnunama bērns uztver šādas aktivitātes.

tad Tu, CZ, iesaki viņus izolēt no jebkādas sabiedrības, ļaujot kaut kam mainīties tikai tad, ja tiek adoptēts? bet Tu labi zini, ka visiem nav, kas adoptē.

>petra
Un rīcības motivācijai nav nozīmes... ???