iesaistos. viens kaķis jau man bija, kad izglābu no nāves divus sīkus, zirnekļveidīgus kaķēnus, trausliem loceklīšiem, blusainiem kažokiem un no bada piepūstiem vēderiņiem, kurus kāds bija uzmetis uz mana pirmā stāva balkona. pēc diviem mēnešiem abiem atradu saimniekus, tomēr meita izlūdzās vienu paturēt. tā nu tagad man ir Patrīcija (princese, kas jau bija mājās) un Kārlis - atkoptais grūtdienītis, lielisks kopts, muskuļains trīsgadnieks. mājas meklēt esmu palīdzējusi arī citiem kaķiem.

Nevienu neesmu glābusi. Man trīs cilvēkdvēseles glabājamas. Esmu tik nogurusi, ka lielākais, ko varu, nelieku nevienam sevi glābt.

pamestie kaķi..tas ir īpaši aktuāli vasarnīcu rajonos, kur uz vasaru bērneļiem tiek paņemta dzīvā rotaļlieta, bet rudenī, ģimenei aizbraucot, tā tiek pamesta..   

..un ko Tu iesaki?????
šeit jautājums risinams tikai un vienīgi Valsts līmenī.
Eksistē visādi tur dienesti, kam jarūpejas par šiem dzīvnieciņiem...
Patversmes... sterilizacijas utt.
Nedomāju, ka mums katram būtu no ielas kāds zvēriņs uz mājām jāstiepj...
Lai gan mans mīlulis, tagad milzīgs un ļoti skaists meikūnu sķirnes mincis ir nācis tiesi no ielas...

Ne jau ar kaķēniem jāsāk, bet ar kaķenēm...

neiet runa par to, ka obligāti jānēm kāds no ielas... bet ir daudzas citas iespējas kā palīdzēt - ir daudz labdarības kontu, kur pārskaitīt naudu vai arī piem. palīdzēt finansiāli patversmēm

kaut arī pati esmu darījusi, neuzskatu, ka tas ir katra pienākums. katram savi uzdevumi dzīvē. bet, ja ir bērni mājās - šāda palīdzēšana dzīvniekiem ir arī labs audzināšanas pasākums. bērni, kas taja piedalījušies, arī pieauguši nespēs izmest dzīvnieku uz ielas, darīt tam pāri, arī savstarpējās attiecībās ar cilvēkiem varētu būt, ka ir vairāk iejūtības. viss pasaulē ir saistīts. labestība vairo labestību,mīlestība - milestību.

haijama, tieši tā. Viss jau sākas no audzināšanas un attieksmes ģimenē..

Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.
Bet vai tad tiešām arī par tiem, kurus kāds cits pieradinājis??? Atkal sanāk ka sabiedrība atbildīga... Kāds vieglu roku, neko nedomājot štancē bērnus... pieradina kaķus... gan valsts uzaudzinās...

un ko tad Tu iesaki? tos, ko cits pieradinājis un pametis - apšaut?
sabiedrība ir atbildīga par saviem locekļiem un to darbiem. par pamestiem dzīvniekiem vai bērniem. man nav padoma, ka citādi rīkoties. palīdzēt tiem, kas pamesti. kā vēl?

var jau skatīties dažādi uz dažādām lietām..un var jau arī ierausties mājās uz dīvāna un domāt tikai katrs par sevi..un izlikties, ka nekas no tā, kas apkārt notiek neskar..Brīva izvēle...

Šajā pasaulīte tik daudziem vajadzīga palīdzība. Ir pamesti bērni bērnunamos, ir ielasbērni, par kuriem neviens nerūpējas. Daudzās ģimenēs pret sievietēm izturas vardarbīgi, pat ļoti vardarbīgi. Visvairāk sāp sirds par bērniem. Bet ko reāli darīt? Esmu priecīga, ka varu pati saviem bērniem palīdzēt, un ka mans dēls nav aizgājis pa pieskari, veiksmīgi tika pāri pusaudžu gadiem.

Haijam, Tu kā māte un es kā māte, tikai to, lai Tavējie un manējie tā nerīkojas. Lai domā, pirms dara. Lai spēj domāt un pareizos lēmumus pieņemt. Cīnīties ar sekām un lāpīt citu kļūdas- tas nav produktīvi.

ieasaku..nedomaa tik daudz..bet,ja domaa,tad labaak varbuut par to,ka paliidzeet kaadam divkaajainam,jo tas tieshaam skaitaas pieradinaats..:(

mums katram ir savas problēmas un dzīve... bet vai tāpēc ir jāpiever acis un jāizliekas, ka neredzam citus... neviens nav pelnījis ne vientulību, ne pamestību, ne nežēlību. iet runa par to, cik gatavs katrs ir reāli tajā iesaistīties un palīdzēt

Es uzskatu, ka tieši tādēļ ir šāda situācija. Bezatbildīgi ļautiņi ir pārliecināti- atradīsies kāda lāga dvēsele, kas izvilks. I viņa bērnus, i viņa kaķus. Un tik ražo. Nesodīti.

..pēdēja laika jau gan ir sajūta, ka iedzīvotaji šeit ir kā valsts sponsori... zidojam bērniem, dzīvniekiem, remontiem...

dzīve nav rožu lauks... vienmēr būs labie un sliktie... bet vai tāpēc es, zinot, ka ši bērna māte, vai dzīvnieka saimnieks bija bezatbildīgs, paiešu tam vienaldzīgi garām...

bija laiks, kad mees ar manu desmitgadiigo meitu ķeeraam pa vienam pagrabaa dzimušos kaķeenus, atblusojaam, nomazgaajaam, pabarojaam, samiileejaam un mekleejaam saimnieku. Vienu atdevaam, ķeram naakošo. Es gan to dariiju ne tikai kaķeenu deeļ, bet meitas deeļ, viņa to gribeeja, es atbalstiiju. Bet tagad gan mani vairaak satrauc un saapina beerni no nelabveeliigaam ģimeneem, beerni, kuri tiek ievietoti ar smagaam traumaam slimniicaa, kuru vecaaki vai maamiņu bruudgaani viņus ir sakropļojuši, pat nosituši... ko juut taads beerns, kas taču pelniijis ģimeni, miilestiibu, sapratni, lai kaads par viņu ruupeejas... par to pat domaat ir smagi un tai pašaa laikaa es nevaru neko izmainiit... un tas man liekas briesmiigi.

nenodarbojos ar pasaules glābšnu... Pirmkātr katram ir jārūpējas par sevi un saviem tuvākajiem... Kad ir sasniegts zināms labklājības līmenis sabiedrībā, tad arī šīs lietas tiek risinātas ātri un diezgan efektīvi. Tas nenozīmē ,ka man nav sirds, bet savs krekls man tuvāks :((