ja es teikšu , ka man pie vienas vietas, ka tur Āfrikā bērni no bada mirst, ka Irākā šauj nost, uz mīnām uzsprāgts... tas skanēs nežēlīgi, egoistiski, bet savā ziņā patiesi. Neviens jau ne Āfrikā, ne Irākā manu dzīvi nedzīvos un kamēr es svētlaimīgi sēdēšu un pateikšos liktenim par to, ka esmu piedzimusi un dzīvoju valstī, kur tas nenotiek un kamēr es savu dzīvi salīdzināšu ar tiem, kam iet grūtīk un dzīvojas sliktāk, un no tā jutīšos apmierināta un svētlaimīga, tikmēr es vienkārši eksistēju... es ietekmēju to, ko varu ietekmēt, es daru tik, cik varu izdarīt un atskaite ir tikai un vienīgi mana sirdsapziņa.
0
0