Matador, ja sākšu domāt, paliek nelabi... negribās.   

nu tāāā armijnieku kategorija man pavisam slimi cilvēki liekas

Vecīt,pri čom te armijnieki... ? Roc dziļāk    

Jo dziļāk, jo smagāk...    

>Ube
Aizsardzība vai bēgšana... ?

Pieļauju abus variantus...    

Secinājumi...    ?

Jāizbauda viss labais, ko liktenis piespēlē...    

Tātad, pa straumei...    

Jā, Matador... principā tieši tā.

Varu iekāpt cita kurpēs uz brīdi, iztēloties, kā tur ir... just līdzi, vai žēlot un pēc tam justies laimīgai, ka tas nenotiek ar mani... tā ir pašaizsardzība, pirmā asociācija, ka atgrūž nepatīkamo. Ja iedziļinās, tad ir smagas domas, bet es maniīt neko nevaru, esmu savā vietā... un, ja nevēlos par to neko zināt - tad jā, patīk no tā aizbēgt.

kas attiecas uz pilošiem krāniem.   ..man nevajag... tas mani tiešām tracina... ja tiešā nozīmē..bet.ja pārnestā... tāpat arī ar tādiem cilvēkiem,bet ir atšķirība-no šiem cilvēkiem parasti varu aiziet,bet krāns pil,kamēr ierodas santehniķis(vēl iespēja apsiet ar lupatiņu)   

Reizēm skatoties pasaules ziņas... zemestrīces, katastrofas, plūdi... pārņem bezspēcības sajūta. Un laime, ka sēžu savā siltā istabā...

ube,kad es to redzu,es iedomājos ,cik labi,ka pie mums tā nav,cik labi,ka Dievs mūs tā mīl   

..tā domāju es "vakar", šodien man jau par maz lai es spētu sevi tā mierināt...    

kad ārā ir negaiss un zeme ar debesīm griežas kopā... es vienmēr,esot siltā istabā,sāku domāt,kur šajā brīdī atrodas mani bērni,vai viņi ir drošā vietā un lūdzu par viņiem( esmu pati viņiem toteikusi,sākumā brīnījās,tagad vairs nē)

paparaci... par maz ,ka pie mums tā nav..pasaki paldies    ,es bieži neslēdzu vispāri tās zīņas iekšā un neskatos ,ja jūtu,ka man pašai nav miera.

Reizēm der apmeklēt kādu nabadzīgu zemi, kādu savā izpratnē ekstrēmu pasaules nostūri, lai pārvērtētu savas vērtības. Tad atgriežoties izliekas gan darbs labs, gan māja skaista, gan kurpe vairs nespiež. Bet arī tur ir cilvēki, kas ir savās vietās, kas tur ir gan priecīgi, gan laimīgi, gan apmierināti un smaidīgi neskatoties ne uz ko... dažādā pasaule...

jā,kad es tikai sāku skaitīt tēvreizi,nebiju iedziļinājusies tajos vārdos-<<dieniškā maize>>..bet tas taču praktiski ir viss-ēdiens,pajumte,ģimene,darbs,labklājība   
ja tā padomā,ir mums tas <<dienišķais>>,tad jūtamies labi... protams,ka vēlamies justies vēl labāk,nu tad lūdzu,uz priekšu,veidojam..neizdodas,ko darīt... nav lemts vēl šodien

Ciest no dabas untumiem cilvēkam piedien, ja jau reiz uz šīs zemeslodes pamanījies piedzimt. Tas savā ziņā ir pat skaisti. Bet atsevišķu cilvēku stulbumam, ja tas skar mani vai citus, pretošos kā varēšu vienmēr un visur. Grūtāk, ja vesels bars idiņu stāv pretī, tad gan piegriežas mocīties un nākas cilpot prom.