Nu pudeles brāļi un brunču ķērāji,sliņķi,memmes dēliņi tā kā nebūtu pieminami      

bet vai tad kads bija uztraucies         

   Labrīt!
Vispār jau par to, ka man šī saruna patīk.
Un, lai gan saruna taču NAV par Ozoliņu ģimeni un šo reklāmu, tomēr šis tas ir jāpalabo...
Lūk, Jana (31.07.2009. - 21:28:37) saka:
"... tikko noklausiijos reklaamu liidz galam,vai-BEIGAAM(kaa pareizi) ... tur taa arii saka-tiekamies ar Ozolinju gjimenes meiteneem gjimenju dziedaashanas sveetkos... ... VOT!!!"
No Latgales vispār atgriezāmies vakar, bet gaidīju,, kad atkal pamanīšu šo reklāmu. Pamanīju. Un BEIGU GALĀ dzirdēju: "... turiet īkšķus par sirsnīgajām Ozoliņu meitenēm"
(pie kam tā ir diktora balss aizkadrā - vai gan visi citi teksti salīdzināmi ar pašu meiteņu pieteikumu sākumā "mēs esam Ozoliņu ģimene"?
Lai taču Ozoliņu ģimenes dziedošajām meitenēm veicas!
Tikpat labi sarunu par IEŠANU LĪDZĀS varētu sākt ar piemēru, kad Robiņu mājas saimniece vaicā Upmaļu mātei: "Nu kā tad TEV šogad kartupeļi auguši?"
... lai gan turpat blakus grozās Upmaļpaps, kurš vēl aizvakar tos kartupeļus pēdējoreiz ar zirdziņu ecējis...
Un nav lapas aizsākumā nekāda aizvainojuma - vien izbrīns, skumjas...
Piektdienis nekādi nespēj iedomāties, ka, kādā lietā piedaloties tikai ar abiem dēliem, spētu pateikt: "Mēs esam Piektdieņu ģimene"
Piektdienis Upmaļmammai jautātu: "Nu kā tad JUMS šogad kartupeļi auguši".
Teiksiet, arī vīrieši šai ziņā grēko? Protams... bet vai sievietēm nevajadzētu būt gudrākām?
   

Paga, paga, Piektdieni, nu jau gan tu drusku aizbrauci ne tur. Ja man ir ģimene, tas nebūt nenozīmē, ka mēs visu darām kopā. Es nevaru par sava vīra darbu teikt: mēs darām to un to, tāpat viņš nekad neteiks: mēs strādājam par gidu    Un ja mans vīrs audzē puķes, bet es no tā neko nesaprotu, tad cilvēkam, kurš man pajautātu: kā tad JUMS šogad puķes augušas? es atbildētu, ka es tās puķes neaudzēju, lai jautā manam vīram.

   lasi taču prātīgāk, lūdzu...
Atkārtoju: "Piektdienis nekādi nespēj iedomāties, ka, kādā lietā piedaloties tikai ar abiem dēliem, spētu pateikt: "Mēs esam Piektdieņu ģimene""
nekur nejūtos paudis, ka viss jādara kopā, jeb ka Junonai jāsaka "mēs strādājam par gidi"
   

Piektdieni, es jau tā kā vairāk par to Upamļmammu          

Man arī skumji, bet tāda nu ir tā dzīve... labāk tā, nekā nekā...    

te iznak tikai piekasisanas vardiem..nekas cits..man piemeram delam ir teva uzvards..
tagad iedomajos mes izdomajam taada sova dziedaat   ..jo mes esam GIMENE

Ak, kungs, nu Upmaļmammu taču    

   bet protams, neparastā - jūs ar dēlu esat ģimene. Dziediet, mēs atbalstīsim!

Nez vai tā ir piekasīšanās vārdiem (kāds varbūt teiks - tie tak sīkumi, galvenais - lai tie kartupeļi izaug!)
Tā varbūt var likties, bet tādas lietas ievelk - šodien tu to otru nepiemini, rīt nepiemini (un vienalga - sievu vai vīru nepiemini), parīt nepiemini, bet aizparīt nepamani... un pienāk diena, kad aizmirsti.
vai gan blakus iešanā var būt sīkumi?

Paskatoties pārējās dziedošās ģimenes ar dziesmiņu no Mūzikas skaņām redzam, ka visur citur ir vīrieši, tā kā nesatraucies, būs vien gadījums, vai negadījums   

Neesmu lasiijusi kas jums tur ieprieks ir bijis tik daudz ko apspriest to Ozolinu gimeni...
Nu jaa ,arii es esmu vinus dziivee redzeejusi gandriiz bez viiriesiem.Diez kaa tiek pie taam meitaam??   

nu re PDZ reizem ir tiri veertiga lasamviela      ..kaads kungs no kaadas zinamas sljagergupas ,kas saja sova popularize gjimenes veertibas... pats aiztinies pie meitenes meitas vecumaa..
tas nav viss kopa ar jaunuvi apskavies pastaigajas sievai un meitam gar degunu..
un atved jauno milako uz gimenes majam..         

sen atpakaļ biju aculieciniece vienai konflikta situācijai bērnu slimnīcā zīdaiņu nodaļā, tur bērniem pa dienu varēja būt klāt vecāki, laikam viens vecāks, visās palātās klāt sēdēja tikai mātes... viens tēvs arī gribēja uz maiņām ar māti sēdēt klāt savam zīdainītim, taču māsiņa atbildēja, ka tēviem nav paredzēts būt klāt un viņu neielaida. Uz jautājumu kāpēc, viņa arī tā īsti nevarēja atbildēt, jo laikam arī pati tikai tad par to sāka aizdomāties, bet turējās pie savas "taisnības". Kā tas beidzās neatceros, bet atceros, ka tēvs dežūrēja aiz durvīm, un viņa replikas- "nu ja, tēvs jau suņa vietā"
Ar barošasnu ar krūti tam arī nebija nekāda sakara, jo lielākā daļa vairs nebaroja ar krūti, pārsvarā zīdaiņi bija no 6m līdz gadam. Tajā brīdī es arī aizdomājos, kāpēc tāda diskrimunācija?...