tie cilvēki nākošreiz atkal vaimanās... neņem komandā... otra kategorija,kuri nekad nav vainīgi un meklē attaisnojumus... neko labāki par pirmajiem.

vispār jau ir vēl tāda lieta kā - pašdisciplīna    ... tas nozīmē, sevi drusku turēt grožos.. Un tie, kas skaļi sevi kritizē, visbiežāk sevi nemaz nenosoda, bet gaida, lai citi viņus tikpat skaļi attaisno...

..labāk lai vairāk tās kritikas nekā tās stipri pietrūkst..    

Mani novērojumi tādi, ka paškritika samazinās līdz ar izdzertā alkohola daudzumu.   

Sveša paškritika, ja tā atkārtojās - krīt uz nerviem, jo izklausās pēc atzīšanās savā pilnīgā nespējā. Dari savas muļķības pa kluso un citi mēģinās tev to tikpat piedot, ja reiz tāds nejēga... Ja sāk par to skaļi runāt, turklāt nevis ar humoru (kas varbūt varētu kaut kā līdzsvarot to skādi... ), bet bērt pelnus sev uz galvas un dauzīt to pret sienu... Tas jau enerģētiskais vampīrisms, tad no tāda cilvēka jālaižās prom, ko kājas nes...          

>minka7
Vai paškritika un vienaldzība pret apkārtējo viedokli ir pretējās pozīcijas... ? Vismaz no diskusijas izklāsta izskatās,ka Tu to tā arī nostādi.
Vai nevar būt tā,ka man ir vienalga ko Tu par mani domā un man vienkārši pietiek ar to,ka es apzinos kad rīkojos slikti un varu to atzīt... ? Vai vispār skaļa savas negatīvās rīcības analīze uzskatāma par paškritiku... nevar būt tā,ka cilvēks šo pārvērtēšanu/izvērtēšanu veic savā galvā... ?

Piekrītu Matadoram... vien dažreiz tomēr ir jāatzīst savas kļūdas arī skaļi, ja tas līdz glābt situāciju un kādam nāk par labu..

Pienene47! > Pašdisciplīna, apspriešanā nez kāpēc ļoti nepopulāra būšana, bet, iespējams un manuprāt, ļoti būtiska šajos laikos. Paškritika, ja ārīsķīgi skaļa, tiešām reizēm var būt ļoti teatrāla PR forma, tādēļ -- arī saturā mazticama.

Meedz buut arii taadi cilveeki, kas sevi paaraak kritizee, netic saviem speekiem, nepatiik paši sev, muužiigi svaarstaas, vai pareizi riikojies un kaa vispaar riikoties. Taa ir otra galeejiiba tam, ja truukst paškritikas, un tas nepaarprotami nes neveiksmes dziivee.

Piekrītu pienenei. Ja skaļi sevi kritizē ,tad ,protams ,gaidi ,ka kāds noliegs ,teiks ,ka viss jau labi. Paškritikai jābūt ,bet tā jāpatur pie sevis.Protams ,normas robežās - ja tā sāk tevi ēst ,tad jau rodas kompleksi.

Labāk pārāk liela paškritika,nekā snīpis Stratosfēras augstumos,jo tieši dēļ pēdējiem personāžiem zūd vēlēšanās piedalīties diskusijās,zināms noēdīs bez sāls               

Nedari to citam,kas pašam nepatīk,ja to dara tev-zini mēru(zini mēru savām iegribām attiecībā pret citiem,kas viegli nācis tam arī nav vērtības mēra,-paēdušais neēdušo nesapratīs ,ja viss iekārtots tā ka viņš var justies labi uz citu rēķina neko labu citiem nedodod,kā vien izputinot to pašu tam kam tā pat nekā nav-galu galā nebūs vairs ko izputināt un šāda bezrobežu bezatbildība rodas arī no personīgas nedisciplinētības attiecībā pret citiem.

Neprasme pastāvēt uz savu arī reizēm ieved grāvī... cik reižu neesmu ar kādu apmaldijusies tikai tāpēc, ka mans pīkstiens par to, ka nogriezāmies nepareizi netiek uzklausīts...

Jā, pienene47, parasti uzvar tie skaļākie un ne vienmēr pareizie.

Un iebrauc ’’auzās"...    

Es labi apzinos savus plusus un mīnusus, plusus mēdzu izcelt, par mīnusiem publiski nerunāju. Un, piemēram, profesionālajā jomā es zinu, ka esmu ļoti laba, iespējams, pati labākā no visām franču valodā runājošām gidēm. Es to zinu, un protu pārdot savus pakalpojumus par vislabāko iespējamo cenu. Mana latiņa ir ļoti augsta, ja es kaut ko daru, tad daru to labi, ja nevaru labi, tad nedaru vispār. Un kā sievieti es sevi vērtēju ļoti augstu, es mīlu sevi un rūpējos par sevi, es esmu izaudzinājusi divus kolosālus dēlus, palaidusi viņus dzīvē un tagad es dzīvoju sev un savam priekam. Ja kādam šķiet, ka esmu iedomīga, tā ir viņa problēma, ne manējā, jo es zinu, ka tāda neesmu. Nekad nešķiroju cilvēkus ne pēc viņu sociālās piederības, ne pēc maka biezuma, man galvenais ir cilvēciskās vērtības. Es esmu no tiem, par kuriem krieviem ir labs teiciens: ot skromnosti ņeumrjot    

pietiekoši visādi duriki mani kritizē, lai es vēl pats    !

Tieši tā, Harald    !

TnXs! saprotama lieta, pats savas vājās vietas zinu, bet par tām es klusi pie sevis. galvenais - tas, ko krieviski (latviski nav tik precīza apzīmējuma!) dēvē "izljishnjaja skromnostj". ģēniji jau vispār kautrīgi.    

Šodien aizgāju uz baznīcu palūgt Dievu. Skatos, blakus stāv čalis un pīpē. Man no uztraukuma aliņš no rokām izkrita...