... bieži vien-,,drīkst vai nedrīkst,, nemaina lietu būtību...

vai tā bremze atkarīga no audzināšanas..kā saka " bērnības traumas" ????... no apstākļiem kur strādā, starp kādiem cvilvēkiem atrodies????   

... tas vadzis vienreiz lūzt... es, ar sevi vainoju grēkos, kur pat klāt neesmu stāvējusi... un, tad iestājas stadija-man pie kājas... protams, visam jābūt saprāta robežās, ... bet-tas atkal cits stāsts      

Ir cilvēki, kuri labprātīgi uzņemas vainu par visas pasaules grēkiem, un, ir tādi, kas nekad un ne pie kā nebūs vainīgi... Un tas pat nav no audzināšanas atkarīgs. Es domāju - mēs piedzimstam ar savu paškritikas devu.

Paškritika ir savas uzvedības analīze, jeb saskarsme pašam ar sevi... Tā NORMĀLI notiek vienatnē. Ja jau tas notiek citu klatbūtnē - īpaši (c) ik uz soļa. Tas vairs nav adekvāti. Iespējami vairāki iemesli - 1) cilvēks gaida, ka kāds cits paslavēs viņa rīcību; 2) gaida citu līdzcilvēku līdzjūtību utt. Jebkurš no variantiem norāda uz zemu pašapziņu...
Zema pašapziņa - audzināšanas rezultāts...

Cilvēki, kuri uzņemas VISUS PASAULES grēkus - parasti ir nelabvēlīgas audzināšanas modelis, kuru dēvē par "ģimenes grēkāzi"
Izpaužas pie vardarbības (no vecāku puses) bērnībā. Arī audzināšanas problēma.    

... bet, es nekad audzināšanu neesmu uz ,,savas ādas ,, sajutusi, no vecāku puses... bet, papīru zemē es nevaru nomest... un, pa zalāju ar nevaru paiet... zemē nespļauju   ... vecākiem cilvēkiem vietu transportā dodu... a, mamma -man visu šito nemācij..un, starpcitu, skola ar nē...

Olita, iespējams ka nemācīja un paši arī tā nedarīja... Mācīja caur savu piemēru... un ne jau atceries ko stāstīja 3 un 4 gadu vecumā... Tad ka atceries - jau viss bija iemācīts...    

..bet, autores vārdiem... ,,kur , robeža savai paškritikai?,,... kur?

Saprāta robeža - pašanalīzi veikt vienatnē vai ļoti reti skaļi, neadekvāta - īpaši bieži analizēt savu rīcību citu klātbūtnē, vai pat svešu klātbūtnē.

Man sanāk, ka tā ir sadzīvošana ar to, kāds esi. Ja zini, kas tevī labs un kas ne tik labs, tad var paķidāt savu rīcību kādā situācijā un likt lietā vairāk savas labās īpašības. Tās arī ir jāapzin   .Ja apzinies sliktās, tas arī jau ir daudz. Pie tam zini jau savas izjūtas, ko izdzīvo, kad nav bijusi rīcība, kas pašam patīk. Otrreiz rīkosies citādi.
Manuprāt liela nelaime, ja vēlies būt perfekts it visur un vienmēr, tīrākā sevis mocīšana, tieši tāpat kā cenšanās visu darīt superpareizi vai kā esi iedomājies, ko citi no tevis gaida un par tevi domā.Tas tikai noved pie paškritikas, sevis noniecināšanas, lieka stresa un mūžīgās neapmierinātības ar rezultātu.
Kur robeža? Domāju, nav tādas. Būtiskākais, ka feini pats jūties, dari lietas, kā pašam vislabāk patīk, tad arī kļūst vienaldzīgi ko citi saka. Un interesantākais tajā lietā ir tas, ka tad arī viss labi sanāk un citiem patīc daudz labāk.   Apgrieztais egoisms.   

Robeža te katram sava, vien nedrīkst nodarīt sev pāri... Savus nepadarītos darbus, nesakārtotās lietas es apzinos vislabāk... bet vai tāpēc sevi šaustīt... labāk paslavēt par padarīto    

Mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita brīvība...

Viens domā, ka sevi slavēt ir slikti. Vēl viens- ka būt pašapzinīgam slikti. Cits domā, ka sirdsapziņa ir lieka greznība. Un vēk kāds- ka drīkst darīt visu, ko gribas.

Ar to arī atšķiramies. Es domāju tā kā es domāju. Un dzīvoju saskaņā ar sevi.

Tas jau viss ir skaisti - DZĪVOT saskaņā ar sevi... Tik autore jautāja kā ir ar tiem skaļajiem pašķritiķiem, citēju: ... Zinu kādu cilvēku, kas uz soļa saka:" Vai-tā nedrīkst domāt, vai - es nedarīju labi... utt.

Neesmu psiholoģe, Ixxi. Bet man tie cilvēki netraucē. Atšķirībā no viena otra, kurš itin neko un nekad sev nejautā. Labāk jau tad lai pajautā...

Ļoti labi zinu savus mīnusus, tie nepadara mani labāku, bet sliktāku arī nē. Pateicoties saviem mīnusiem esmu Es. Man ļoti reti ir svarīgas citu domas, es uzklausu, bet nerespektēju. Ļoti paškritisku cilvēku, manuprāt, moka kompleksi.

   ja augšā jautājums - cik tālu? tad te redzu atbildi - tik tālu, lai tas jau nebūtu komplekss.
Un vēl. Paškritika - ļoti veselīgi, svētīgi... Jautājumi sev - visgodīgākie, cits tā pajautāt nepratīs.
Bet tikai ar smaidu! nevis krunkās sarauktu pieri...

kas vienam mīnuss,otram pluss... mans perfekcionisms man nozīmē,ka man lietas,kas ir sakārtotas ,palīdz dzīvot... otram ,kurš pats vienmēr ir haotisks,mas perfekcionisms liekas kā lieka greznība.

Var jau zinat savus mīnusus un plusus, var jau patikt pats sev un arī citiem... Tik izskatās ka neesat redzējušas cilvēkus, kuri sabiedrībā (ne savējo radinieku) pulkā sevi pīckā kā vislielākos noziedzniekus...

Parasti kad pat "komandā" strādajot, šie cilvēki pie katras izdevības skaļi pauž - es laikam kļūdījos, es muļķis ka neiedomājos, es stulbens, jo cerēju... utt. un tādi milzum daudz izteicieni...
Domāju ka minka bija domājusi tieši par šo paškritiku...