A es te tā padomāju,un laikam ar piederu pie tiem,kuri vairāk tomēr jūtas kā laimīgie,ne kā nelaimīgie.Un ļaudīm vispār šķiet samērā nenormāli,ja kāds nestaigā sašņurcis un nesmaidīgs,jo nu nevar tač būt,ka cilvēks,ja ar viņam nav tā īsti lāga ap dūšu,ir smaidīgs un priecājas par kādu sīkāku prieciņu,lai gan ne vienmēr pašam viss ir ideāli.Un arī tad,ja viņam,lai arī varbūt kas nu par visiem 100% nav ideāli,atbilde uz jautājumu-Vai esi laimīgs-būs-Jā esmu laimīgs.Jo nu netraucē laimes sajūtai kādi nebūt tur sīkumi.Un par atrašanos netā visādos svētkos,nu nav tam nekāda sakara ar laimes vai nelaimes klātesamību.Man nu jau pārdesmit gadus ir tā laime ,beidzot darīt tā, kā jūtos labi.Agrāk bija tā -nu kā es tagad piemēram nedošos barā Jāņos,kā es tagad netusēšu vecgada vakarā,un daudz tādu darīšanu tikai tāpēc,ka tā vajag,jo tā svin svētkus.Ne vella,tagad varu bez sirdsapziņas pārmetumiem klīstināties pa māju,vai gulšņāt pludmalē,jo es tā jūtos labi.Un pie kājas,ja kāds mani te vai kur citur redzot,secinās,nu muld viņa,ka laimīga,galvenais,ka man pašai un tiem kas ap mani labi