no manas personīgās pieredzes sanāk tā. ja man otrs cilvēks patiešām patīk, interesē, tad man ir vēlme ar šo cilvēku pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā, vai arī vismaz piekrist satikties, ja šī persona izsaka tādu vēlmi. vai arī pašai ir vēlme ik pa laikam piedāvāt satikties. pie tam rodas interese vienkārši atrasties tā cilvēka sabiedrībā, vienalga, ko darot. nav jautājuma - un ko mēs darīsim?
ja gadījumā man ar kādu cilvēku izveidojas konflikts, strīds, vai es jūtu, ka tur kaut kas nav kārtībā, tad negribas to otru satikt vai arī samazināt līdz minumuma uzturēšanos ar viņu vienā telpā, vienā sabiedrībā. sākas rasties vēlme neuzskriet kaut kur virsū.
šeit runa nav tikai par attiecībām starp mani un kādu vīrieti, bet arī ar draugiem.
arī no citiem cilvēkiem es jūtu šādu attieksmi. kāpēc vieni vienmēr ir gatavi ar mums tikties, kopā kaut ko darīt, paši izsaka šādu vēlmi un gatavību? savukārt citi visu laiku ir aizņemti, nevarīgi, lai ko arī viņiem piedāvātu un vienalga kādā laikā. vienmēr ir kādas atrunas. tas liek aizdomātiespar to, cik tad mēs šiem cilvēkiem patiesi esam nozīmīgi, kā mīļotie vai kā draugi.
0
0