pieķēru sevi pie domas - Piedot ? Tātad būt apvainotam ? Liekas, ka es nemaz neapvainojos... es pieņemu cilvēkus un lietas kādas tās ir, bet lūk atmņā man paliek uz mūžu... un lai vai kādas būs saruna, un lai vai kādas būs attiecības, es klusēšu, neko neteikšu, bet es nekā nebūsu aizmirsis, jo viss man nepatīkamais būs ierakstīts manās smadzenēs kā attiecīgā cilvēka rakstura īpasība un ar kura raksturu man būs jārēķīnās. Tā būs kā tāda ’’sarkana līnija’’, kuri es nedrīkstēšu pārkāpt pāri... un otrs cilvēks pats pat to nemanīs... neviens cilvēks no malas pat to nemanīs... šie ’’sarkanās linijas’’ procesi notiks tikai manī.
Laikam esmu liela cūka, kas dzīļu sakni rok.
Neko darīt... vismaz pazīstu sevi...
Un tas pat ir redzams šājā portālā sarunās... sāņēmu kurvīti... viss man tā sieviete vairs nav interesanta. Sieviete varbūt doma, ka ir izdarijusi man sāpīgi, sagrāvusii manu pašlepnumu... Nē, es neapvainojos, esmu pragmātiķis, man tas cilvēciņš vairs nav interesants... kaut vai mēs vēl varam turpināt sarunas... bet ’’sarkanās līnijas’’ proces jau ir noticis, man šis cilvēciņš vairs nav interesants
0
0