uzdodot tiešus jautājumus, pastāv milzīgs risks!!... nu iedomājies, ... mīļākā pēc jauki pavadītas nakts prasa:, vai labi bija’’... uz ko saņem atbildē... jā, tāpat kā ar ilzi un guntu))))

Reiz kāds anesteziologs anekdoti stāstīja.
Pēc mīlas nakts.
Viņš - Nu, mīļā, kā bija?
Viņa - ... ( Klusē )
Viņš - Nu, ko tu sajuti?
Viņa - Hm... tu esi dakteris?
Viņš - Jā!
Viņa - Anesteziologs?
Viņš - Jā!
Viņa - Nu ja... es neko nejutu

Man liekas, ka labāk ir zināt. Pat tad, ja noskaidrošanas veidi dažai šķiet nožēlojami un pazemojoši - rakāšanās telefonā, e-pastos..(man arī!), - bet tie ir visvislabākie pierādījumi, kas nav apgāžami. Domāju, ka drīzāk nezināt izvēlas tās, kuras skaidri saprot, ka ne nieka negrib mainīt, - lai iet, kā iedams. Bet kāda cita varbūt tikai gaida iemeslu, lai sakravātu čemodānu un pati notītos! Un vēl viss jāzina, lai vēlāk nebūtu pazemojuma sajūtas, ka tajā brīdī nav veiktas nekādas pretdarbības. Labākā, ko vien var iedomāties- darīt tieši tāpat. Un svētulība un liekulība ir nostāja, ka "es jau nekritīšu tik zemu".

Meiteņi attapīgāki,
 zin ko pilsētas domei ietekt.

labāk zināt ir tad, ja tu PATIEŠĀM esi gatavs ko mainīt

Lizzete..., diem’
ŽĒl Tev taisnība.

lai man nebūtu jāpiedod, es nekad neatdzīstos... un tad viss kārtībā...

pieļauju, stabs, ka Tu nevis neatDZīsties, bet neatZīsties, un tas ir viena iemesla dēļ-Tu neesi gatavs savā dzīvē ko mainīt, Tev ir labi kā ir:ar neiekārotu sievu, kašķīgu sievasmāti, regulāriem sprediķiem.

kļūdies... smagi kļūdies... Es sievas māti biju izaudzinājis mani uzrunāt uz ’’Jūs’’...

saburag... nabaga sievasmāte, par ko Tu ar viņu tā? :D:D:D

es pat nemāku pateikt, kāpēc ?... kaut kā tā iegājās...

Še man liekās, ka biežāk dāmas uzdod šo jautājienu (nekautrīgo)... ?

Stabureag..., pieceōtirs uzreiz jautāšu.

Ja sievasmāte krāmē bulci’’nas ceļam, tā sievai jāaizdomājās.

Informācija ir ierocis. Tā viņš ir.

beatrixyx | 05.07.2016. - 19:33:55

Viss ir atkarīgs no sievietes mērķa. Ja ir vēlēšanās šķirties, tad pieķeršana pir rokas, ar pierādījumiem un skaļu skandālu, ir īstais ko vajag.
Ja ir vēlme palikt kopā, tad vnk klusi jānogaida, kad pāries hormonālās vētras.
Kā reiz man teica kāda svarīga cilvēka sieva - viņas ir vnk mīļakās, bet es esmu sieva! Ar visām izrietošajām sekām un privilēģijām. Un viņš novērtēja, ka viņa ir pacietīga.
Pagāja trakošanas laiks un tā arī viņi palika kopā līdz nāve šķīra.
Varētu padomāt, ka sieviete nejūt vīra sānsoļus... pat bez pierādījumiem. Lai tak vīrieši dzīvo savās ilūzijās.

P.S " Attiecību eksperti saka: vai jums ir skaidrs plāns, ko ar to patiesību turpmāk iesāksiet?"
Ļoti labs jautājums, kas dod mājienu, ko darīt.

Un neko nedarit ari nevar, savadak viena jauka bridi var atrasties ar vai bez berniem bez pajumtes un pie sasistas siles.

NU, ja nekā nedara, dzīvo uz vīrieša rēķina, guļ un kasa vēderu, tad varbūt:)

Jā, pilnībā piekrītu, ka cilvēki ir bezgala dažādi, un bezgalīgas ir pieļaujamā iespējas. Viena piecieš krāpšanu, bet nemūžam nepiecietīs dzeršanu, cita- tieši otrādi, un tā tālāk. Daudzas sievietes vispār krāpšanu ignorē, dzīvo savu dzīvi, ar savu darbu, hobijiem un neliekas ne zinis par savu veci, kas dauzās apkārt kā pagasta bullis, - tiesa, tas parasti ir tiem, kas laulībā dzīvojuši gana ilgi un ir pietiekami apbružājušies, un kam kopdzīve jau balstās uz pavisam citiem principiem, nevis sekss, kaislīga mīla un tamlīdzīgi. Un nav tur nekā šausmīga.
Bet-ja gribas izzināt patiesību par to, kas darās, sievai nezinot, tad plānam, ko ar to informāciju tālāk iesākt, gan jābūt. Citādi var sanākt pagalam muļķīga situācija- ne zivs, ne gaļa...

Vienu esmu skandinājusi mūžam: NEKAD nedrīkst visu atdot citiem. Lai vai cik bezgalīga mīla, ir jāatstāj kaut kas savs, ar ko ne ar vienu nedrīkst dalīties- ne vīru, ne bērniem, vecākiem vai kādu citu. Tātad- jābūt tikai savai naudai, savam laikam, saviem draugiem un saviem noslēpumiem. Tādā gadījumā krīzes situācijā neattapsies pie sasistas siles, un vispār- tad tevi vairāk cienīs.