Piekritīšu Dynai, mēs baidamies būt banāli, baidamies, ka mums nenoticēs, ka izklausīsimies dīvaini. Bet ir neizsakāmi patīkami no saviem bērniem, un ne tikai, saņemt šos vienkāršos un visu izsakošos vārdus.

ubei puķe !
:)

din... kāpēc diviem mīlošiem cilvēkiem, būtu jārunā par mīlestību?... kāpēc?... kas viņiem nav nekā cita kopēja, par ko runāt?:))))))

Ja tas notiek vietā nevietā tad tam vispār nav nekāda segumā... Ja konkrētam cilvēkam tad tam ir jābūt trāpītam īstā laikā vietā un no sirds nevis kā riestu laikā vienkārši maurot!

..tieshi taa... vispirms jaasajuut vaarda pamatojums(jebkura vaarda)taa vareetu teikt, lai nezuud ticiiba... un... ja sajusto apstiprina ar vaardiem-tas i burviigi...

Man liekas, ka tur arī ir tā problēma, ja reiz no sirds cilvēks ir mīlējis un vīlies, viņš gribot vai negribot, būs piesardzīgs izsakoties vai dzirdot no otra cilvēka šo atzīšanos. To es varu pieminēt attiecībās ar pretējo dzimumu- sieviete un vīrietis.
Bet mīlestība pret bērnu vai vecākiem nav viltus, tā vienmēr ir patiesa.

Tad jau sākotnēji vajadzēja iedalīt par kuru no mīlestībām runā. Manuprāt viss ir attieksmē un to pat nav iespējams vārdos tērpt... skatieni žesti... vienvārdsakot no cilvēka tas vienkārī izstaro...

..nu, ja visiem vecaakiem buut tik trak miilestiiba pret savaam atvaseem-ta beernu nami nepastaaveetu, < dzeguzes> aizdomaatos pirms dzemdeeshanas, un taad vaardu kombinaacija kaa Vientuljaa maate nepastaaveetu...

Tikko saņēmu vēstulīti no māsiņas... gaudoju kā kuce. Tie mīļie vārdi pilnīgi plosa sirdi, man šodien vispār kaut kāds nostaļģiskais bezprāts.

Bērītēs jau arī vienotrs izvadītājiņš sirsniņas plosa ar mīļiem vārdiņiem un jūtelīgām runiņām. Un visi radiņi šņukst un aizgrābti vaimanā. Kam to vajag?
Kāds pamatojums ir rakstīt vēstuli māsai, lai māsa gaudotu kā kuce? Pie tēmas "es Tevi mīlu"..

Kaut vai ieskatam laulību ceremonijās... šos trīs vārdus divi mīloši cilvēki saka viens otram, apliecinot ar saviem parakstiem dokumentāli, vai reāli apzinoties šī dotā solījuma jēgu... līdz nākošajām laulībām?

... baidāmies būt banāli(c)... a, kāpēc jāpaliek banāliem???... pilnīgi loģiskas bailes vai negribēšana tādiem būt:)

Versija mīļā, retas tikšanās, laikam arī tāpēc tik ļoti sāpīgi.

vai ta laulību ceremoni’jā tagad šitā saka?... :)... un, ta to, jā, -nemaz nesaka?

Nja, Olit, var redzēt- sen neesi laulājusies

Ņus bēres laikam tomēr nevajadzēja iepīt, bet varbūt vajadzēja... Pēc sevis zinu to, ka man uz bimbu arī parauj, ja kāds blakus šņukst un nebūt tas nav īsti par aizgājēju... Tas tajos gadījumos, kad nav tik tuvu ’nelaiķis’...

Neatminu vai to lesīju iekš vietni tautaelvē vai citur, bet kautkāda vīzija pavīdēja par profesionālām raudātājām.

Es vienmēr atcerēšos vecmāmiņas teiktos vārdus-:, Esmu zvērējusi mūžīgu mīlestību vīrietim pie altāra stāvot, dieva priekšā, savu sirdi nedrīkst mānīt.,
Es savu vectētiņu neiepazinu, piedzimu daudzus gadus pēc viņa aiziešanas, bet vecmāmiņa ar šo savu solījumu laimīga nodzīvoja viena, līdz pēdējai savai stundiņai, viņa ticēja šiem vārdiem.

Katrā ģimenē ir savas tradīcijas. Savā laikā atceros... manai draudzenei uz skolu(prom no mājas) bija atbraukusi līdz mamma... mēs bijām lielā kopmītnes istabā, laikam septiņas... Mēs visas skatījāmies kā tādā izrādē, kā mamma ar meitiņu čubinājās. Patiesībā mamma vairāk, meitiņa atturīgāk...
Domāju, ka tam nav nekāda sakara ar to, cik liela vai maza mīlestība ir starp cilvēkiem... tā ir tikai tāda ārēja izpausme, ne vairāk.

Attiecībās starp bērniem un vecākiem atrodu citus mīļvārdus. Savukārt, vīrietim teikt "es tevi mīlu"... man šķiet, tā ir liela atbildība. Nu, nepavisam nemētājos ar tādiem tekstiem... Bet noteikti ir gadījumi, kad to pavisam droši vajag darīt.

..kas nu ir, tas ir-versij:)

uh !
bedri razņeslo