nu jaa pavisam vecakos laikos vecāki nosacija ar ko precēties ... ne tikai ko est
vot ij modelji

Akli nekopē, zemapziņa diktē.
ja māte būs iedzinusi, ka nerunāt ar pilnu muti, tad tā ar darīsi. / tas tāds sekls piemērs / Īstenībā tur daudz kas tiek pārņemts ( reakcijas, izturēšanās), es nesaku, kopēts.

Lūk, es arī aizdomājos par ’gaidīšana- dzīves saturs un patiesas jūtas’. Cik ilgi gaidīt kaut ko- neko un turēt īstas jūtas pret kaut ko- neko. Un kad sākt par dzīves saturu uzskatīt savu esošo, vienīgo dzīvi, nevis kautkādu gaidīšanu.

Es jau arī nesaku, ka nekas netiek pieņemts. Bet es, piemēram, dzīvoju un savu dzīvi veidoju pilnīgi savādāk nekā mani vecāki. Es nesaku, ka viņi bija slikti, pasarg dies, man bija ļoti jauka un laimīga bērnība, bet, pieaugot es sapratu, ka tas tomēr nav īsti tas, ko es vēlos. Kaut vai tāds fakts, ka es saviem vecākiem dzimu vēlu, viņiem bija 40, es, gluži otrādi, apprecējos jauna un man jaunai dzima bērni. Protams, ir lietas, ko es no viņiem esmu pārņēmusi, tā kā nekas nav tik viennozīmīgi.

Man ir divi +=30-gadīgi dēli. Pazīstu daudzus viņu klasesbiedrus. Ja tā padomā, gandrīz neviens nedzīvo tā kā vecāki. Viņiem ir pilnīgi citāds skatījums uz dzīvi, citādi ieradumi, tikumi. Šodien daudzi dzīvo pāros neprecējušies, tas viņiem nav obligāti, kā viņu vecākiem, daži ir veģetārieši, kamēr vecāki pat nezināja, kas tas ir. Viņi nodarbojas ar dažādiem ekstrēmiem sporta veidiem, kuri nebija pat pieejami viņu vecākiem. Skaidrs, ka karoti turēt iemāca vecāki, bet dzīvē ir tik daudz lietu... cilvēku, no kuriem jaunam cilvēkam ir ko paņemt un mācīties... Tā kā neņemos spriest, kuru vairāk. Vai to, kuri dzīvo kā viņu vecāki vai pavisam savādāk.
Katrā ziņā, - ir iespējas un izvēle.

Te man Micei jāpiekrīt. Ar mazu piebildi. ’Divi’ vietā rakstām ’pieci’. Pārējais kā tekstā

Var redzēt ka daudzām darba gads jau beidzies..

par to ģimenes ietekmi un paņemšanu līdzi savā dzīvē, tāds nedaudz aforizējies teiciens : es redzu un zinu, kā dzīvot negribu, bet kā dzīvot gribētu- nemāku... un uzkāpjs uz tā paša grābeklīša... ties gan ar doto solveigas tēmu tas tā kā maz sasaucas... Pērs klejoja un nebūt nebija uzticīgs... Odisejs bruacu kur nu tur viņam vajadzēja, unPenelpe ar viltu un par visu varīti atgaiņājās no uzmācīgiem preciniekiem... dekabristu sievas devās labprātīgā trimdā mīlot savus vīrus un nereti sadalot arī ar viņiem ’’politiskos un morāles ’’uzskatus... par zemiskākām lietām, npo prakses- padomās un ierakstīs vēlāk...

Bet vai nav skaisti dzīvi nodzīvot ar jēgu? Es te dekabristu sievas domāju

Dekabristu sievām, ja neietu līdzi saviem vīriem, būtu daudz smagāka dzīve: tā laika sabiedrība pret viņām -- līdzi neiešanas izvēlē -- izturētos tik skarbi, ka Sibīrija viņām bija vielāks variants.

mariin, arī tiesa. Katra paaudze dzīvo savā, atšķirīgā laikā. Bieži vien mums krīt uz nerviem, ja mamma saka, lūk, mēs dzīvojām šitā un tā un mums bija labi. Šajā ziņā es vienmēr uzklausu savus bērnus un mēģinu kā līdzēt, bet nemēdzu pārmest un piesaukt savu jaunību... tas bija pavisam cits laiks. Nevajag ieklemmēties...

mice

oj kaut vai atceroties, ka mums lika zidaini auklet..barot noteiktas stundas..ne minuti atrāk..
cik daudz kreņku būtu atkritis ja daritu ka tagad..
ne labak par to ij nedomat...

marīn - arī mūsdienu sabiedrība izturētos skarbi

Aha! Spoks "Bērns un tā kopšana"

junona ka tad riktigs spoks... brrrrrrrrrrrrrrr..
lab ka visi dzivi veseli

Tiešām bail pat atcerēties... vē...

un atkal šodien Melderis kā akā skatījies... runāja par to, ka nav labi likt bērnam raudāt.Spoks, rakstīja, ka var un pat vajagot likt drusku paraudāt... ekkk, kā es esmu pret saviem bērniem noziegusies zīdaiņu vecumā... grāmatā boloties.tie bērni kas daudz raud, esot emocionāli vājāki, nervozāki, nepārliecināti utt utt. (laikam pati šūpulī esmu daudz brēkājusi)

Spoka variants bij-ne vairāk par 20min... a, ko ta tu, despi?

Bet tas labs paradums iemācīts - paliek dzīvē grūti, vot paraud ierastās 20min, un viss pāriet