ui kā kaitina, i izstāstīt grūti kā kaitina. darbā kolektīvs liels un kad sanāk būt ēdamtelpā vairākiem tad tikai ir ko nenoklausīties... ai ai un vai vai... bet katrs viens nekad nav sliktais, tikai tie citi pārējie(un vēlams, tie kuri tobrīd nav klāt).un kur iemesls? nav iemācījušies būt laimīgi? audzināšanas padomju lauku sekas? vai vēl šis un tas cits?

... varbūt, pierasts, ka kāds cits vislaik izlemj paša vietā. Kaut ko gaida no citiem. Nekas nenotiek pa prātam, tāpēc citi visi vainīgi.
Apburtais loks.

despi
... vienkaarshi vinji negrib saskatiit, to labo, kas notiek ap vinjiem... labaak i paniideet, i kaadu apklachot, vot tas ir labi... un tur jau darbojas -pieradums... un no taa ir gruuti atsacities(pa visam), iislaiciigi varbuut... ;D

nu beidzot piekrīti, ka ir grūti. tiešām cilvēks- būtne pieraduma ieraduma varā. izlauzties no ritma, no rutīnas no iestaigātās takas-sauciet to kā gribat- lielai daļai ļaužu- nenākas viegli... un ne nososdot to es saku, tikai konstatējot faktu kā tādu... nu man tagad dzīve piespēlējusi scenāriju, ka iespējas sākt visu ko jaunu un nekad nebijušu. jāsāk tik izmantot.

despi
..jebkursh jauns dziives posmis ir iintriga, kaa buus, kaa nebuus... bet galveenais iet un meginaat... :)... lai izdodas... :)

Viennozīmīgi jau viss nav, man arī pa reizei vajag plecu uz kura paraudāt un ar patiesu interesi uzklausu arī draugu nebūšanas, jo dalīta bēda ir pusbēda un reizēm ai kā ir vajadzīgs tikai skats no malas... kāds jauks puisis pakārās tāpēc, ka bija samīlējies sievietē ar 3 bērniem, māte viņam šīs attiecības liedza... bet ja būtu bijusi līdzās kāda par māti sakarīgāka dvēsele..

bet ir taa arii, kursh vairaak chiikst, tas vairaak izchikst sev labumu, tachu, kas nechiikst un iet zobus sakodis -- pirmais nobeidzas.

Te nu laikam ir stāsts par Intravertiem un extravertiem cilvēkiem . Tiem kas visu patur sevī un uzkrāj, un tiem, kas visu savu nelaimi izlaiž ārā ( uz citiem) . Gudrie dakteri gan saka, ka nevajag paturēt sevī . Un ja gadās sasisties, tad vismaz nolamāties ...

tiem ka tenndeti uz pakārsanos der jebkads iemesls... pie psihiatra jaiet..
nejaukt ar psihoterapeitu..

Un ir tādi čīkstētāji, kuri nāk aizņemties un to savu bēdu stāstu stiepj tik gari, ka reizēm saku - naudas nav, vari nestāstīt, vai arī uzreiz pajautāju - cik??????

anksuna

... tur jau vairs nav kam iet... izdariits... kur biji agraak ar savu padomu... ??:DDDDDDD

Tieši tāpat nodomāju..

vispar neticu, ka milas delj jakaras..
nu jaiet kad jūt..sevi tadas tieksmes..vai apkartējie redz

aksuna
... mana agraaka kaiminjiene, ar meedza lietot vaardu <pakaarties>, ja shai kaut kas neizdodas... muuzhiigi piesauca, jaajiet pakaarties... bet, kaa veel dziiva, taa dziiva...
... parasti tie kas runaa nedara neko... izdara, tas klusais nosvertais... ar nodomu pieveerst sev uzmaniibu, kura jau ir par veelu... :(...

tagad es arī neticu, bet 25 gados tā domāšana ir savādāka...

esmu associāls tipiņš, mani tas neskar.

Nelasīju polemiku. Bet man nav saprotama pati jautājuma nostādne.

Neko nevar izdomāt ko teikt...

... esmu sapratusi, ka mēs bieži spēlējamies ar vārdiem"depresija". "nelaimīgs" utt.
Kad pienāk tiešām kaut kas slikts, tad tikai saprotam, kas īsti ir nelaime, depresija, un vēl visādas vainas!

Ir vērts aizbraukt uz kādu slimnīcu... paskatīties, un saprast, kas īsti ir nelaime... un kam jābūt tai depresijai!

Diemžēl bieži cilvēki par to aizmirst..jo tālāk par savu degungalu ne redz ne aizdomājas!

versija... depresivais ir mazohists