bet ne tikai!

Tādu terminu nebiju dzirdējusi laikam naiva... savā vecumā...

inkognito - sasmiidinaaji

Inkognitoo, tais briedumgados, kuri man iestājušies, atsevišķi mani neinteresē poligāmija, bet skarbajā dzīvē sanāk monogāmiju sērija: 3 mono rēžīmā gāmējāmās cita pēc citas aizperas prom no Latvijas, divas pēc kārtas nomirst, -- kopā sanāk pseidopoligāmija, uz kuru neesmu tiecies un netiecos...

Inkognitoo, tā nu man sanāk, ka ar to čurkonstrukciju burzīšanu vien nekas nesākas un arī nebeidzas...

konsekutīvā poligāmija?

Paldies par atklātību, mariin... atvaino, ja esmu izprovocējusi uzplēst vecas rētas...
Kas zina, kāpēc ir noticis tā, kā ir ... un kas vēl var notikt, ja noticēsi ... dažkārt liktenis labāk zina...

Par to burzīšanos - nu ja, manā izpratnē tā burzīšanās ir jēgpilna, ja notiek vairākos līmeņos abiem vienoti (zemnabas, virsnabas, kakla/mutes, virskakla un dvēseļu, gara līmenī), tad enerģijas nezūdamības likumam lielāks pierādīšanās spēks, un tad pat negribas to šķiest pa labi un pa kreisi, tad ir traki forši, ja tā gāzes liesma pūšas vienā balonā bez caurumiem - jo augstāk paceļamies, jo vairāk var ieraudzīt...

zinu, ka pēc šiem vārdiem mani atkal mēģinās apsmaidīt, tak man vienalga... tā es jūtu, tā saprotu, to ceru realizēt... to novēlu visiem, kuriem tas svarīgi... cerība mirst pēdējā

... kāpēc lai apsmaidītu?
Tieši tā > "jo augstāk paceļamies, jo vairāk var ieraudzīt"

bet tādiem piektdienis jāatmon, ka jo aukstāk par savu pakaļu uzlec, jo šapīgāka būs piezemēšanās!

Vispaar jau smuki sanaaca... un taa jau ir.

tāpēc, traksi, jāizvērtē, kur savu "pakaļu stellē" - tad nebūs jākrīt (interesanti - cik reižu kuram jānokrīt, lai iemācītos, laikam jau dāžādi )

Vajag tulku, lai izlasītu, ko traksīts teicis par savu "aukstāk" lēkāšanu. Bet lēkā vien, katram jau savas izpriecas!
Pie simpātiskā Inkognito redzējuma vien bilstu, ka kopīgais lidojums (īpaši - ja garš, ja ilgs) nez vai būsa allaž līdzens, bez gaisa bedrēm, bez negaisiem.
Un prasme izvadīt šo kopīgo kuģi caur bedrēm, caur negaisiem dzīvu, veselu un spējīgu celties vēl augstāk (varbūt tieši tāpēc, ka negaisos rūdīts?), prasme pie pirmā negaisa nesašķīst, tā liekas cieņas vērta pilotāža.

Jā, piektdieni!
Tāls un augsts tas lidojums var sanākt, ja abiem ir līdzīga maršruta un augstuma izjūta, spēja vienoties, prasme rīkoties ekstremālās situācijās vienoti un organizēti, bez panikas... Cits to jau jaunībā prot, cits iemācās uz vecumu. Nu un tad? Svarīgāk, lai beigas labas, vai tad ne tā?...

tas ko esiet aprakstījuši - skan ļoti ideālistiski, tā it kā vajadzētu būt - taču 21.gadsimts ar visu līdzi nesošo urbanizāciju un informāciju un visām citām dzīvi steidzinošām un paātrinošām lietām paņem savu tiesu un esam realitātē - monogāmija veidojas par izmirstošu parādību, nožēlojami, bet fakts...

Inkognitoo, nekādas liekas atklātības te nav un nebūs, -- godīgi, bet bez liekām detaļām. Man nervu sistēma labi trenēta, pietiekami stabila. Rētas jau sadzijušas, sarētojumi gan reizēm izpaužas...

Ar ko atskiras iekaare no miilestiibas? Iekaare grib njemt, miilestiiba - dot. (Varis Veetra)

Ube, ir jau arī versija, atbilstoši kurai mīlestībā tiekot i dots, i ņemts, -- tad jau laikam tur mīlestība ar 2 (gabštukas) iekārēm uz maiņām raujas?

Vispār, man nereti drīzāk ir problēma nevis būt monogāmam, bet nebūt monogāmam, atslābt un ļauties, tad kad vairs nav jēgas no monogāmijas, jo attiecības ir beigušās, un tikai kaut kur jūtu līmenī joprojām vēl diemžēl tas iepriekšējais cilvēks ir atstājis kaut kādu savu bloķētāju. :/

Blackadder, -- tad kad neesmi ne monogāms, ne poligāms, skarbā dzīve Tevi pataisa par a-gāmu?