Tiešām, vispirms jau derētu tos jēdzienus, ko apspriest, noskaidrot -- definēt: kurš no visiem iespējamajiem vecumiem tiek saukts par to nobriedušo?
Ja cilvēki izaudzinājuši bērnus, kuri pilngadību sasnieguši, bijuši saistīti ar audzināšanas atbildību, nu var justies brīvāk, nesaistītāk, -- iegūst iespēju atjaunot pašiem savas emocijas, "parūpēties par sevi". Un tādā vecumā, ar jau sakrātu dzīves pieredzi, uzreiz censties kļūt -- "pareizi", "par visu vari" -- monogāmam?! Tā var iedzīvoties vienīgi vecu kļūdu atkārtojumā! Tieši briedumā savas dzīves/atlikušās dzīves sakārtošana taču būtu jāsāk ar izlūkošanu: kura (partnere) der, kuras neder... un, ja der, kam der... kurai nederu pats... no kurām rūpīgi jāizvairās... kuru un kāpēc vērts lenkt?
Cik ilgu laiku katras kandidātes testēšanai atvēlēt? Kādiem jābūt apstākļiem, lai vienas testēšanu pārtrauktu un meklētu nākamo?