Atriebība / 80
03/09/2010 19:00 | Diskusija lasīta 8174 reizes
Parunāsim par atbiebību. Par "Ja Tu man šitā- es Tev tā". Par "Ja Tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru". Cik tas ir labi, slikti, vajadzīgi, lieki. Cik tas ir produktīvi vai graujoši. Cik tas vajadzīgs savam sirdsmieram. Un vai tas miers iestājas.
Nu kaut kā tā...
Nu kaut kā tā...
Atbildes (145)
Kļūdos? - versija 04.09.2010. - 08:43:48
jā, kļūdies gan. tā kā izmanto manu frāzi, tad arī paskaidrošu. parasti pāridarījuma situāciju atceros pēc tam, kad uzzinu, kas tālāk ir noticis. jo man ir tā muļķīgā mode - ar pāridarītājiem nekontaktēties un censties par viņiem nezināt pilnīgi neko. bet cilvēki ir pļāpīgi. un parasti ir ievērojuši vai bijuši klāt. un tad, ja man pasaka - vai zini, tas un tas tā un tā, pieminot cilvēka vārdu, es atceros šo cilvēku. un, ja ir bijis sāpīgi, tas jau šai atmiņai uzreiz ir blakus. man visstiprākā ir sajūtu atmiņa. gan patīkamo, gan nepatīkamo. jebkura cilvēka vārds, kas man licis kaut kā justies, visu mūžu atsauks tieši to sajūtu, kādu viņš man dāvājis.
Latvija un Liepāja nav tik lielas, lai jauši vai nejauši informācija paskrietu garām. un ne reizi neesmu priecājusies par sliktām lietām. ir smeldze. tak tāpēc, ka kādam, kas mani gribējis iznīcināt, ir slikti klājies, es nesākšu viņu mīlēt. pffff...
jā, kļūdies gan. tā kā izmanto manu frāzi, tad arī paskaidrošu. parasti pāridarījuma situāciju atceros pēc tam, kad uzzinu, kas tālāk ir noticis. jo man ir tā muļķīgā mode - ar pāridarītājiem nekontaktēties un censties par viņiem nezināt pilnīgi neko. bet cilvēki ir pļāpīgi. un parasti ir ievērojuši vai bijuši klāt. un tad, ja man pasaka - vai zini, tas un tas tā un tā, pieminot cilvēka vārdu, es atceros šo cilvēku. un, ja ir bijis sāpīgi, tas jau šai atmiņai uzreiz ir blakus. man visstiprākā ir sajūtu atmiņa. gan patīkamo, gan nepatīkamo. jebkura cilvēka vārds, kas man licis kaut kā justies, visu mūžu atsauks tieši to sajūtu, kādu viņš man dāvājis.
Latvija un Liepāja nav tik lielas, lai jauši vai nejauši informācija paskrietu garām. un ne reizi neesmu priecājusies par sliktām lietām. ir smeldze. tak tāpēc, ka kādam, kas mani gribējis iznīcināt, ir slikti klājies, es nesākšu viņu mīlēt. pffff...
0
0
sāku redzēt, ka nevajag atriebties un kaut ko novēlēt, kad man bija 16. mazliet smieklīgs gadījums. izstāstīšu.
biju muzikante, spēlēju visādas kāzas un ballītes. bet nedzīvoju pilsētā. ar maniem stingrajiem vecākiem bija vienošanās, ka puiši mani vienu pa nakti nekur neatstās. vienreiz aizveda mani uz autobusu piecos no rīta. nopirku biļeti, zēni sagaidīja, ka iekāpšu, un uzreiz ar mašīnu aizbrauca. izrādījās, ka man kasē iedota biļete uz nepareizu autobusu. nauda man bija, kā jau pēc spēles, bet 10 rbļ. vienā gabalā. šoferis nevarēja izmainīt un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmeta mani ārā, autoostā. ziema, tumšs, auksti, neviena cilvēka. nākošais autobuss pēc 2 stundām. bet es vienmēr esmu bijusi pacietīga un prātīga, bez kurnēšanas sagaidīju nākošo, un tad jau septiņos braucu. dabūju tikai stāvvietu, nakts autobusi nebija pilni, bet no rīta tas bija palandzinieks, sestdienas rīts, es migu nost stāvus stāvēdama, visu nakti tak spēlēts..
pusceļā pabraucām garām salūzušam tam autobusam, no kura mani izmeta... tiku mājās ātrāk par tiem, kas tur, nabadziņi, kūkumus uzmetuši klajā laukā sala. toreiz tomēr pamatīgi apsmējos. tā bija pirmā reize, kad ievēroju. un tāda - dikti acīmredzama.
biju muzikante, spēlēju visādas kāzas un ballītes. bet nedzīvoju pilsētā. ar maniem stingrajiem vecākiem bija vienošanās, ka puiši mani vienu pa nakti nekur neatstās. vienreiz aizveda mani uz autobusu piecos no rīta. nopirku biļeti, zēni sagaidīja, ka iekāpšu, un uzreiz ar mašīnu aizbrauca. izrādījās, ka man kasē iedota biļete uz nepareizu autobusu. nauda man bija, kā jau pēc spēles, bet 10 rbļ. vienā gabalā. šoferis nevarēja izmainīt un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmeta mani ārā, autoostā. ziema, tumšs, auksti, neviena cilvēka. nākošais autobuss pēc 2 stundām. bet es vienmēr esmu bijusi pacietīga un prātīga, bez kurnēšanas sagaidīju nākošo, un tad jau septiņos braucu. dabūju tikai stāvvietu, nakts autobusi nebija pilni, bet no rīta tas bija palandzinieks, sestdienas rīts, es migu nost stāvus stāvēdama, visu nakti tak spēlēts..
pusceļā pabraucām garām salūzušam tam autobusam, no kura mani izmeta... tiku mājās ātrāk par tiem, kas tur, nabadziņi, kūkumus uzmetuši klajā laukā sala. toreiz tomēr pamatīgi apsmējos. tā bija pirmā reize, kad ievēroju. un tāda - dikti acīmredzama.
0
0
Es atkal padomāju, ka tā īsti neviens man neko nav nodarījis lai es kaltu atriebības plānus. Bija gan gadījums, kad bija nopietnas nesaskaņas ar augstākstāvošiem kadriem, kurus nu nemaz necienīju viņu, pat nezinu, cik stulbuma un cik nelietības, pēc... Bet re, šamie nomesti un nu bezdarbniekos... Sirds dziļumos- tā viņiem vajadzēja, bet žēl, ka strādāt neļāva tajā laikā, kad dikti vajadzēja. 
0
0
ube, lai cik tas dīvaini nebūtu - viena reize bija tāda, ka sieviete iekāroja vīrieti, bet šis vīrietis - mani. savukārt, es neatsaucos vīrietim, man bija citas, ļoti karstas attiecības. viņš visādi tinās ap mani un to pirmo sievieti ignorēja, ar visām karbonādēm, aptecēšanu, apčubināšanu, gudrību, asprātību (pēdējie divi bez ironijas, bija i gudra, i ar labu humora izjūtu) utt. visi strādājām vienā kolektīvā, un apstākļi bija tādi, ka viņai bija iespēja man riebt. pamatīgi. un viņa to darīja. ļoti neglīti darīja. gan pa kluso, gan publiski.
tas bija sen. lai viņai vieglas smiltis. jā, viņas vairs nav. bet es jau padsmit gadus biju prom no tā darba un ne zināt nezināju. nesen kopīga paziņa nejauši izteica, ka sievieti vēzis paņēmis jau pirms vairākiem gadiem..
un - Tavs jautājums, ube, kas ir jāizdara, lai gribētu iznīcināt? redzi? - nekas. es vienkārši biju pasaulē. un mani patiešām gribēja iznīcināt. un patiešām - ne riebu, ne atriebos. aizgāju no darba un pārcēlos uz Liepāju. ne jau tikai tāpēc, bet...
tas bija sen. lai viņai vieglas smiltis. jā, viņas vairs nav. bet es jau padsmit gadus biju prom no tā darba un ne zināt nezināju. nesen kopīga paziņa nejauši izteica, ka sievieti vēzis paņēmis jau pirms vairākiem gadiem..
un - Tavs jautājums, ube, kas ir jāizdara, lai gribētu iznīcināt? redzi? - nekas. es vienkārši biju pasaulē. un mani patiešām gribēja iznīcināt. un patiešām - ne riebu, ne atriebos. aizgāju no darba un pārcēlos uz Liepāju. ne jau tikai tāpēc, bet...
0
0
varbūt tas viss ir pavisam citādāk.
ja saskatām dzīves atriebību, patiesībā jau tā nav nekāda dzīves atriebība. ja kāds otram pāri nodarījis netīšām, to tak piedodam vieglāk. un atšķiram.
bet, ja cilvēks tīši dara pāri, tad tam pāridarītājam pašam tur iekšā kaut kas sāp un spiež. ne jau ne no šā, ne no tā saprātīgs cilvēks otram klupsi virsū. un, ja gadiem ilgi un smagi iekšā spiež, tad vienkārši ir tā, ka veselība bojājas. neatkarīgi no tā vai kāds atriebjas par tiem pāridarījumiem vai neatriebjas. pavisam bez atriebības.
ja saskatām dzīves atriebību, patiesībā jau tā nav nekāda dzīves atriebība. ja kāds otram pāri nodarījis netīšām, to tak piedodam vieglāk. un atšķiram.
bet, ja cilvēks tīši dara pāri, tad tam pāridarītājam pašam tur iekšā kaut kas sāp un spiež. ne jau ne no šā, ne no tā saprātīgs cilvēks otram klupsi virsū. un, ja gadiem ilgi un smagi iekšā spiež, tad vienkārši ir tā, ka veselība bojājas. neatkarīgi no tā vai kāds atriebjas par tiem pāridarījumiem vai neatriebjas. pavisam bez atriebības.
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni