Pagriežot otru vaigu, visbiežak pa to vairs nesit... jo saprot, ka ir jau iesitis.

Nereti IR tā, ka tas otrs VISPĀR nejūtās ko sliktu darījis, viņu nekas nenomoka, ne sirdsapziņa, ne vēdergraizes un pat ne traucēts naktsmiegs. Un to Tavu "atdarīšanu ar labu" viņš uztver kā kaut ko pašsaprotamu.

Vo,vo,tieši šo es arī gribēju uzsvērt... Zūd pedagoģiski pamācošais moments t.i. vienmēr var atrasties prespēks. Cilvēks,kā egoistiska būtne,pirmkārt uztraucās par sevi,kas būtībā nav slikti,jo tas izriet no pašaglabāšanās instinktiem,tāpēc to vajag izmantot t.i. atdarot otram,Tu liec viņam saprast,ka tā darīt nevajag,jo arī viņam kāds var nodarīt pāri,kas iznāk pretrunā ar pašsagalbāšanos - cilvēks pie vesela saprāta,apzināti, neizraisīs situāciju,kurā kāds viņam var nodarīt ko sliktu. Bet tā visa padarīšana ar otro vaigu,tik vien ir kā reliģiski iepotēta kā "pareiza" rīcība" - dzīvnieki tak mēs esam... Kurš redzējis kā divi suņi, kaujoties,pagriež viens otram otru vaigu... ?

vairāk tā kā vienaldzība... nu vienaldzība bija domāta

Pagriežot otru vaigu, visbiežak pa to vairs nesit... jo saprot, ka ir jau iesitis
Da beidz! Cik dzīvē redzēti gadījumi,kad darbā cilvēks aizkrauts ar darbiem,tāpēc,ka labi strādā,bet neko nesaka pretīm priekšniekam,kad šis liek virsū jaunus un jaunus darbus... Tā pati sišana vien ir. Ja pagriez otru,tad otram ir skaidrība,ka varēs atkal iesist,ja radīsies vajadzība un vēlēšanās. Cēlums ir sevis mierināšana- kā jau teicu,vidējais statsistiskais cilvis labos darbus (attiecībā pret sevi) atcerās daaaaaudz sliktāk kā sliktos...

Mana dzīves pieredze rāda, ka jāliekas mierā... un no pāridarītāja jācenšas kādu brīdi distancēties, lai sāpe un aizvainojums norimst...

ja jau atriebību izvēlamies,tad ar<<garšu>>,citādi nav vērts tērēt laiku...

ube... tas jau labi, ja saprot. Te aizgāja runa, ka nemaz nedomā, ka vispār ir sitis...

Matador... apzināti neizraisīs situāciju, kad var nodarīt sliktu, bet nokļūt tādā var. Pie tam, no cilvēka no kura tas vismazāk gaidīts.

Es runāju par to,ka cilvēks reiz dabūjis no Tevis "pa ragiem"(kā pretdarbību viņa rīcībai),sapratīs,ka Tu esi "bīstama" un vairs tik droši virsū nelīdīs. Tas,ka mēs varam iekulties s*dos ar tiem,kuriem uzticamies,ir cita lieta.

Te nu piekrītu, kaut kā tomēr jāliek saprast ir... lai nenāk par tuvu

Ak Dies... jāmācās būt "" bīstamai"’.

Tātad, galvenais, lai tas otrs saprot, ka ir izdarījis slikti. Tā teikt audzinošais efekts. Tad jau vienalga kāda metode, ka tik nostrādā. Man ir izdevies ar o-tru vaigu... Kaut attiecības priekšnieks-padotais ir kas īpašs...

Tātad, galvenais, lai tas otrs saprot, ka ir izdarījis slikti. Tā teikt audzinošais efekts. Tad jau vienalga kāda metode, ka tik nostrādā. Man ir izdevies ar o-tru vaigu... Kaut attiecības priekšnieks-padotais ir kas īpašs...

tās attiecības ir jāvirza lietišķā gultnē...

aha... tik pēc tam piefiksēsi, ka neviļus esi apsēdusies galda pretājā pusē, poziņu ieņēmusi ne jau to atbrīvotāko.
Vienalga, sanāk iespringt, komforta zonā neesi.

ir ’loti jaamiil tas otrs,lai spetu piedot un neatriebties,bet svesham der padomat,ka tik nav bumeranga efekts,un efekta vieta bus defekts

nu galds starpā tā jau ir sava veida aizsardzība ... komforta zonu vari pati radīt,ieņemot to vietu,kura tev ir vispiemērotākā... jāpārzin tās lietiņas... bet es runāju par citu lietu... neaizrauties ar familiārismu

ko uzmeta atkal kāds autori ??????

Pirmajā brīdī jau liekas-varētu daudz izdarīt.Bet tad pārdomā to situāciju ilgāku laiku,rosās citas domas.Pats galvenais noteikums ir man-nekādu kontaktu vairs ar to personu.

04.09.2010. - 06:58:39
Jo projām uzskatu,ka atriebība ir mīkstpēdiņu ierocis.
at-riebība varbūt, bet at-maksa par riebību gan nē... noteikti nepiederu tam pūlim, kurš griež otru vaigu, lai saņemtu nepelnītu otro pļauku...

man liekas, ka kaut kādas atriebības piestāv taiki jaunībai , vēlāk ir pa stulbo ... ko gan man kāds var ieriebt, ja tā noticies , tad var vainot sevi savā stulbumā , vai naivumā ...