LZ7, šoreiz nepiekritīšu... Zaudēt nav obligāti, lai to saprastu...

Zaudējums liek emocionālāk izjust to pašai/pašam, -- pārējam pietiek ar trenētu iztēli un pieredzi: skan gan dzelzaini un racionāli...

Man ilgus gadus pirms labu savejo zaudēsanas gadijies nozēlot, ka netiekamies tik bieži un labi kā gribetos un vajadzētu, un -- bija skaidrs, ka laiks ies, kads aizies un janožēlo emociju iztrūkumi būs... Vēlak tieši tā ari ir noticis.

Domāju, ka to elli, kam iziet cauri tas, kurš konkrēti pats zaudē, īsti saprot tikai izbaudot uz savas ādas..
Un arī secinajumus izdaram pamatā tad, kad paši izjūtam..
Citu spriedelējumiem parasti nepievēršam uzmanību... jo vienmēr liekas, ka "tas jau uz mani neattiecas, ar mani tā nevar notikt".
Bet notiek.
Un tad izmainās visa vērtību skala.

Leduszied7, zaudēt var visādi... Un parasti tas ir nelabojami, kaut tas otrs ir dzīvs, staigā, elpo un t.t. Un vienalga, Tu esi zaudējusi kaut ko tik tuvu un dārgu... Un jā, tieši tad vairāk pietrūkst tā drauga sajūtas, tā pleca, kuram visu uzticēji un kura tagad vairs nav...

... desir... nevienas "romantiskās sāpes"(zinu arī, kā sāp tad, arī tad sā ļoti)) nevar salīdzināt ar to melnās bezcerības un sāpju sajūtu, kāda ir tad, kad tavās rokās uz mūžu aiziet ..tad ne mirkli neatkāpjas atmiņas... un vispār, tad viss kļust vienaldzigs un nesvarīgs.
Saka, ka ārstēsot laiks.
Vienīgā cerība.
Pretējā gadijumā galvā vien viena doma-jāiet līdzi.

LZ7, doma par līdzi iešanu gan nav laba. Jaatdziest. Labi būtu, ja kads, no Tevis netāls, prasmigi palīdzētu atdzist no tik nekonstruktīvas domas.

Tuvinieku aiziešana ir smaga lieta. Vissliktāk, ja aiziet tā īsti dzīvi neizdzīvojis.
Tik tā ir cita tēma.
Par tēmu savu viedokli esmu izteicis - jābūt gan iekšējai, gan ārējai sabalansētībai.
Nez, vai pareizi 60 gadīgam vīram par 30 gadīgu izlikties, lai 20 gadīgus skuķus tvarstītu.
Tas pats arī attiecas uz sievietēm.
Kaut esmu atzinis, ka absulūtie skaitļi nav pilnīgs raksturojums, katrs mēs esam drusku savādāks, tik jāatceras, ka gals pienāks reiz tā vai tā :>)

..spare... viņam bija 45... un kopā bijām 21 gadu...
Daudz kas palika neizdzivots.

..kaut kaa smiekliigi lasiit, kur, tad paliks miiljaakie, ka jaaiet liidz!... (piedod)..

Jana... šoreiz varēji paklusēt.
Ja nebija ko teikt... tad duncītis bija nevietā.

Ja cilvēks par otra dzivi neko nezin, tad nevajag mest akmeņus.
Un šis koments nu par Tevi neko labu nepateica.
Ne šai brīdī...


Ak jā, un paldies visiem tiem, kas man uz privāto ir atrakstijuši... pat nezināju, ka man te ir tik daudz draugu, kas saprot... dala sāpi... iesaka kā tikt ar sevi galā.
Paldies.

Labāk vēlu nekā par vēlu.
Tā saucas filma ar Džeku Nikolsonu - novēlojusies atbilde Haraldam.
Un tiem, kam interesē vecāks vīrietis+viagra un jauna sieviete.
Šovakar pa LNT.
Labs gabals.

..Jana pateica, ko domā un varbūt tā domā daudzi..

Vabūt labāk turēties pie tēmas

Dzīvē ir pietiekami daudz visvisādu sarežģījumu, no tā mēs izbēgt nevaram.

Domāt ir viens, bet saprast otra sāpi, ir gluži kas cits. Runā vai klusē - viss izteiktais tiks vērsts pret tevi. Dzīvē kā nopratināšanā.

Tik-tak... Daiena Kītone ar Džeku Nikolsonu un Keanu Rīvzu... yess... Scenārijs, ko var ļaut spēlet vienīgi tik labiem aktieriem...

Oi, tur bija vēl labi teicieni.
Gultā jāguļ pa vidu, ja esi viens, citādi ir nežēlīgi pret sevi, ja guli malā un neviens neguļ blakus.

Bet jā, scenārijs kā no socialo portālu bla bla, bet iznests perfekti.

Tur vēl daudz labu citātu...

Noskatījos to filmu, man jau dikti patika tas jaunais dakteris, un arī beigās, kad viņš viņu atlaida pie tā, kuru mīl.Nu dakterī es būtu iemīlejusies viņas vietā.

Garā man tuvāks izskatījās Nikolsona večuks, -- it īpaši, kad Parīzē nostājās un apņēmīgi pateica: "The show must go on!"
Večuks cīnījās, viņām bija plāns, pārlieciba par sevi un -> viņš vinnēja! Protams, paldies jaunajam dakterīšam, kurš solīdi/bez kautiņa, konfrontācijas atkāpās...
Protams, vidusmēram adresēta filma, kur scenārijā par vectētiņu fināla neiederētos 37 gadigais dakteritis...