Nez, tās nelaimīgas cietējas (kristīnes, solveigas) ir tikai sievietes... ? Nav dzirdēts, ka vīrieši arī tā darītu. Vai varbūt viņi klusē, bet sievietēm nez kāpēc patīk šo karogu plivināt - redz, kāda es, kā uzupurējos, kā ciešu    
Īsti nesaprotu šo domāšanu, bet varbūt kāda tā jūtas atradusi sevis piepildījumu... ej nu sazini, varbūt Solveiga bija laimīga     

Nu viens variants varētu būt,ka cilvēks kādu mīl,bet tam kādam ir vienaldzīgs,tad sanāk tā,ka bez atbildes jūtam vien atliek dzīvot,un ne tur ko var mainīt,nekā.Nu,bet ja ir tā,ka iespēja būtu,bet šķiet,ka tas otrais ir tas īstais,un tam otram ar tā šķiet,tad vai ir vērts izmisīgi sev ko liegt,jo beigās var izrādīties,ka tuvāk iepazīstot,paši vien sev uzbūruši spožu burbuli,kurš pieskaroties saplīst   

nesaki vis,Aija pazudināja savu Jāni,padarīja puisis sev galu... nelaimīga mīlestība.   

Jaunības maximālisms tas viss, mums vairs tas nedraud!!   

Austerre! > :) Drošības labad pār kreiso plecu varbūt/tomēr nospļaujies... :))   

njā, pareizi... rūpīgāk pārdomājot šo jautājumu, nāk prātā gan literatūrā, gan paziņu lokā viens otrs nelaimīgais mīlētājs    Tūlīt uzraušos uz stereotipu, bet teikšu, ka sieviete šo lomu var izspēlēt ar zināmu cēlumu un apgarotību, bet vīrietis drusku pēc lupatas izskatās, ja sāk vaimanāt...

mariins- mani tikai materiālās vērtības interesē!    Vot!      

A Pūt, vējiņos, tā lekšana Daugavā? Vot, ko autors gribēja ar to teikt, a ???

Es teiktu, ka visiem šiem tēliem būtu nepieciešama psihoterapeita palīdzība, lai pamainītu cietēja domāšanu, kas visticamāk radusies no mīlestības deficīta bērnībā.         

tik-tak-visu cieņu.super secinājums.

Nez ,vai te tik tiešām tādas dzelzsbetona vecenes(atvainojos) nolasījušās ,jeb tā tik tāda poza,jo,raugi,šeit tautā tevi tāpat nesapratīs ,vai arī ,es jau neiešu te savas sirdi citu apskatei izlikt   (tas tā drusku pārspīlēti)
Bet tik un tā man šķiet ,ka daudzas un daudzi ir bezgala skumuši un raudājuši,un gatavi vai Daugavā lēkt un daudz ko piedot ,lai bijušo pagrieztu atpakaļ...
Nu nezinu,es nemaz nekautrējos no sava vājuma...    

Darīt man nav ko kā vīrieša dēl Daugavā vai citā ūdenskrātuvē lēkt... Infantīlisms kaut kāds!   

... lekt jau var,bet... vai ir taa veerts!   

Anita, bet varbūt tas ir loģisks secinājums pēc tam, kad i vājas, i izmisušas, i nelaimīgas bijušas. Šādu domu nepieļauj?

Austerre! > :) Ar līķiem piesārņot ūdenskrātuves nu tiešām nav gudri -- nehigiēniski un nezaļi.

... jebkaadu attieciibu beigas rada skumjas,nepatiikamus paardziivojumus utt.,bet... to nevajadzeetu jaukt ar miilestiibu un cieteejas lomu... dziive nav viens vieniigs rozhu daarzs...       

protams,ka ir bijis visādi dzīves posmi,tālab jau varam pie vecuma(nu tās,kas izdzīvoja un nekur nneielēca)tagad ar viedu skatu atpakaļ secinājumus izdarīt... Ir raudāts,ir gaidīts atpakaļ ir pie loga stāvēts un skumjajām dziesmām dziedāts līdzi... bet mēs jau par tēmu izvērām diskusus nevis par savu personiskos dzīvīti -tā nevienam neinteresē.un vecuma secinājums-mīlestība nāk un iet-bet ēst gribēsies vienmēr(autors nezināms)

Vīrieši parasti vai nu nodzeras vai izdara pašnāvību par motivāciju izvirzot "nelaimīgu mīlestību". Sievietes "cietēju lomā" ir izturīgākas vai ilgdzīvojošākas. Skan tas kaut kā skarbi, bet nu tā ir dzīves patiesība. Ir pietiekoši daudz zināmu piemēru pašnāvības gadījumiem. Viens no piemēriem ir dzejnieks Ziemeļnieks. Esmu dzīvē sastapusies ar viņa mīlestības objektu. Palasot viņa dzeju viss tāpat top skaidrs.    

Kura jau nu tautas meita nav raudājusi un asaras lējusi... Varu derēt, ka savu mõmentu visas ir. Izraudāties ir veselīgi, pēc lietutiņa pat saulīte spožāka...    
Es jau vairak par to literatūru kā par kaut kādu mērķtiecīgu propogandu aizdomājos...
Nu, vai ir tā MĒRĶTIECĪGA, vai vienkārši mūsu gara bagātinatāji vienkārši s duru ļjapnuļi...    

Vesela paaudze ar tādu obligāto literatūru uzaugusi. Kā nu nebūs mērķtiecīgi...