Dazhreiz iedodu un dazhreiz piedodu.

spare1, vai tad Aspāzija "Brandu" rakstīja?    

   nu, rakstīja, rakstīja... un, neuzrakstīja... ko , var piekasīties? (tēlo beigtu)   

Jo vecaaka palieku, jo gruutaak man paari nodariit vai aizvainot.Veel nesen teicu, ka saapinaat var tikai vistuvaakie, sveši nespeej, bet tagad pat tuvinieku kaadu sliktu vaardu vai riiciibu saaku uztvert savaadaak nekaa agraak, redzu mirkļa emocijas, neapdomiibu, bet neko vairaak, un vai tad to nevar piedot...

olita112, un Ibsēns piebeidza?         

Ibsēns , tas toč, nebij... kas piebeida   

Par ko juus te esaT AIZRUNAAJUŠIES... ?Par piebeigšanu, nobeigšanu vai piedošanu... ?   

par tekstu piedošanas sakarā pabeigšanu!    
končil, nje končil - 5 minut, uhodji ot mikrofona!       

Piebēršu mazliet garšvielas:
Atceros, agrīnos jaunības gados prestiža un pazīmēšanās pēc biju ievedis meiteni Vecrīgas krogā "Zilais Putns". Knakstījāmies gar visai štruntīgiem salātiņiem, un aizkadrā nejauši bija dzirdams kāda veča monologs dāmai: "Я тебя, сука, ненавижу, но я тебя люблю.."
Neatbilstoša pieķeršanās ir savā ziņā nāvējoša padarīšana; sniedzamies pēc cēlām lietām, kas arī vēlas būt aizsniedzamas, bet visam sava cena, ko tā vienkārši ar vārdiem vien nenopelnīt.
Personīgi mani tracina, ja kāds lien dvēselē ne pēc būtības bet, piem., dēļ pašlabuma. Kamēr izstrādājas aizsargreakcija. Dažas dienas atpakaļ nodomāju, lai to tiesā kāds no viņsaules vai citām dimensijām. Vajadzības un tas, ko varam atļauties mūs provocē un nereti nostāda dumjās situācijās..

Kamēr pats neiemācīsies sijāt graudus no pelavām, būsi par spundi visām mucām, i viņsaulieši nelīdzēs...

..man šķiet ka piedošana ziemassvētkos ir tikai aicinājums, ne uzspiesta lieta, saņemties lietām ko neesi spējis.. ziemassvētki ir pārdomu laiks, kad novērtējam līdzsvaru starp gribu un varu, un vajag..
tāpat ar to piedošanu..vienmēr ir šķitis ka strīdi ir daudz "stulbāki"..
reiz pēc kāda pārpratuma bija strīds, skaļš nevajadzīgs, aizvainojošs, aizejot aizcirstas durvis..sirdī smagums nu kāpēc nespēju savaldīties - nu un, ja tas nebija taisnīgi, domāju ka attiecības ar šo strīdu ir beigušās..vai tas bija to vērts - tomēr zaudēts cilvēks..pēc stundas pie durvīm zvans - es atnācu tev lūgt piedošanu... , un nu jau domas bija par to kāpēc es tā nespēju- par ilgu domāju, vai nespēju saņemties..
..un kāda nozīme, kad mēs saņemamies, dienai nav nozīmes, nozīme ir mūsu rīcībai..

ir tik labi, ka nekas nav nodarīts- nav aktuāla piedošana.

... piedot nav stulbi,ja to var pa īstam un no sirds... stulbi ir it kā piedot,bet tad ik pa laikam atcerēties un zāģēt... un kas mēs vispār tādi esam,ka varam lemt-piedot kādam vai nē?(es domāju mūsu niecību attiecībā pret pasauli un pasaulīgām lietām).Mēs varam mainīt tikai savu attieksmi un ne jau tikai akciju un ziemassvētku laikā.mēs varam atmest savu lepnību,uzpūtību un iedomību un palikt katrs ar savu sapratni-viens velkot bluķus,cits vadājot laimes lāci vai arī ticot Jēzus bērniņa piedzimšanai,bet galvenais,lai tā mūsu sapratne vestu uz labo.Lai katram no Jums izdodas tādi ziemassvētki,kādus esat iecerējuši.

Man plānotājā ir pierakstīti vārdi MĒRKAĶIS AR KRONI GALVĀ ARĪ IR MĒRKAĶIS, - pāridarījumus piedot var, bet mērkaķa būtību tas nemaina , protams tie ir vien atsevišķi gadījumi...

Patīk Malipkas nakts gudrības grauds.

Tikai kā to iemācīties to sijāšanu, vien sijājot...    

Iemācīties sijāšanu? Varētu reizēm pietikt ar to, ka sāc ticēt sev, tam, ko redzi.

Nu man ir gadījies gadu skatīties un beigās tik ieraudzīt...    

Gada laikā samaitājās tā manta...    

         
..jāvēršas pie lauksaimniekiem ne pārāk skaļas kuļmašīnas raudzībās