Varbūt vajag iemācīties piedot arī sev: par to, ka paši neizprotam tos pievilcības likumus- emo un bio ķīmiju, kā arī fizikas likumus (uzkāpsi, dabūsi),- pēc tam nāk dvēsele (vai otrādi)? Varbūt esam tendēti dzīvot sakāpināti ’pareizu’ dzīvi kā filmās vai reklāmā ar vērienīgi uz mērķauditoriju samontētu sižetu, kuram sadzīvē patiesībā nav seguma; nevietā pieskaramies ’nepareizajām’ lietām līdz tas vadzis lūzt un bliežam pretīm- maitas tādi, iesmērēja man sūdīgu mantu!!
Liekas, nereti, pienācīgi nenovērtējam (gan par augstu, gan par zemu) savas personīgās atbildības momentu, iespējas un risku situācijās, kurās ar joni iesaistāmies un pat negribot paraujam līdzi arī citus.
Tā runā, ka bez tā Kunga ziņas mati nekrīt laukā (par parūkām nezinu). Iepazīsti, ar ko tas otrs ’slimo’, tad izvērtē- iesaistīties vai nē, palīdzēt vai kā..
Atklāts paliek jautējums, kāpēc Tu tādam ’slimam’/"slimai’ atdevies!? Bet es taču nezināju, ka viņš/viņa var būt arī tādas maitas, saki? Varbūt..