stulbi ir piedot kautkādās pompozās dienās vai tādēļ, ka sabiedrība to itkā diktē...

Piedošana ir vajadzīga mums pašiem, ne mūsu pāridarītājiem, bet līdz tam ir jānonāk, ne katrs to spēj, diemžēl...

zināmos apstākļos un situācijā var, man domāt.    

... piedot...    ...  luugt piedoshanu varu tikai es pati kaadam,vai par kaadu,kuram esmu paari nodariijusi bez iemesla... pati pfu,pfu... ljaunu praatu neturu neuzvienu paari dariitaaju... vienkaarshi... mums vairs nav pa celjam,nu... ja arii ir,tad bez liekas chibinaashanaas...    

Jap,tieši tā arī ir kā raksta junona - piedošana ir paša piedevēja iekšējais stāvoklis nevis labas gribas žests sabiedrībai...

... jaaa,... sirdsapzinja tiira... taada sajuuta,ka nevienam neko neesi paraadaa...       

nu tā vai citādi, bet Ziemassvētkos tas tiek skandināts... un par to arī es iedomājos vairāk kā teiksim Jāņos... un tad kad baznīcā visi lūdzas es arī... un Tēvreizē viss ir pateikts..var no sevis ko piemetināt... bet tad, kad mācītājs saka, ejat nu ar mieru... es to mieru sevī arī sajūtu, lai cik dīvaini tas nebūtu... tāds tobrīd ir mans dvēseles stāvoklis... lai arī uz dievkalpojumu eju vien 2x gadā...

piedot ietver sevī saprast un nepeiminēt pat domās un organiskā veidā, nevis tādēļ, ka padzirdēts, ka nav zolīdi "piedot" un pēc tam pilināt.    un tas rezultējas iekš tam, ka piedot var tikai tam, kuru mīl.    nu, ja mīl to, kurš Tev apzināti krāmējis aiz krāgas - nu, nez.       

ja uz šo skatās tā globāli, tad jāpiekrīt Junona2 teiktajam, bet ja tā šaurāk skatās, tad reizēm tiešām ir stulbi... un reizēm to saprot pēc tam kad ir jau piedots    

Mūsu piedošana vai nepiedošana nav nekas būtisks, jo savu sodu vai piedošanu viņi saņems no augšas.

ete - kas "viņi"? ienaidnieki?       

piedot vajag neatkarigi no gadalaika,svetkiem,.un ja tas pasam vajadziigs ne jau tam kam piedodam tam varbuut no ta ne silts ne auksts varbuut pat ta ari nezuzin par to piedosanu..
man ir ir bijusi japiedzivo smaga piedosana..
te nav runa par miilam un piedosanam attiecibas ,bet kas smagaaks..

Piedot var vienmēr un visu, tikai ir viens maziņš "bet"... Cilvēka būtība jau nemainās

hari, mazie zaļie    

Ete, mēs jau nesodām, mēs tikai piedodam. Jā, vilks, tā cilvēka būtība, kuram piedodam, nemainās. Bet piedodot tiešām kā akmens noveļas no sirds. Zinu, esmu piedzīvojusi.

... nosodiit var negribot,... vienkaarshi taa briizha, pat neizteiktie noveeleejumi,domas ... meedz piepildiities...    

Ir jau divas piedošanas- vārdos, un sirdī.

vārdos viss ir vnk... ar sirdi vienoties ir grūtāk...

pienene47 - tur ja tas kunštiks! "un tomēr tā griežas!"!          

..kaut kur žurkim varu baigi piekrist... nu, ne visi pāri darītāji ir ,,jāiezīmē,,   ... nav, ko sarežģīt dzīvi- tak vienreiz dzīvojam