nebeeda, vai tiešaam esi tik trakus greeku darbus sastraadaajusi?   

Esmu sapratusi, ka nav jēgas tiranizēt pašai sevi... viss jāuztver iespējami prātīgi... un jāskatās, ko es no tā, kādu mācību varu gūt... lai izbēgtu grābekļus...

jāpiedod ir ne tikai grēkadarbi... jāpiedod ir arī domas un neizdarītie darbi... mazliet plašāk der kādreiz padomāt    

es šogad brīnumainā kārtā esmu tā diezgan mierā ar sevi    

es ar, pienen    ... pat tik mierā, ka atļauju savu mieru citiem nemierīgajiem patraucēt    

Un ja vēl tā labi padomā, tad sajust mieru, sevi neplosīt, attaisnot, izprast, lielā daļā man tautieši ir iemācijuši...    

Domāju, ka piedot nekad nevar būt stulbi- piedot jebko, jebkādu pāridarījumu- tas nebūt nav tik viegli izdarāms, bet, tas galvenokārt vajadzīgs mums pašiem, ne tik daudz tam pāridarītājam... Visu laiku dzīvot ar pāridarījuma sajūtu ir smagi, tas it kā nemanāmi, bet velk cilvēku pie zemes. Tāpēc- piedodot, mēs atbrīvojamies no pārestības smaguma un varam vieglāk iet uz priekšu... nu tā vismaz man liekas... jā, varbūt ir lietas, kuras pirmajā brīdī šķiet nekad nepiedodamas, pasarg, Dievs, ko tādu kādreiz piedzīvot, bet tomēr... es palieku pie savas pārliecības   

nesen dzirdēju labu teicienu"piedot var tikai dievs,cilvēks nepiedod neko"(paraxtos apakšā)   

Mendy, man gan šķiet, ka tas teksts bija par sodīšanu, nevis par piedošanu.

Piemēram,ja kāds mazais sasit smuku vāzi, tāpat jau pats pārdzīvo... man ne tikai jāpiedod, man vēl jāmierina un jāsamīļo... kā tas var būt stulbi    

nu tas jau ,manuprāt, nemaz nav piedošanas vai nepiedošanas jautājums- mazs bērns un kāds blēņudarbs...

tas vnk piemēram... man liels bērns auto iebrauca granšu čupā... ko nu..   
saprotu jau, ka šīs ir tās mazākās bēdas..   
Jau reiz rakstīju, ka kāds nezināmais izsita mašīnai ;logu un nozaga dzimtas kapu dvieļus. austus ar tamborētām špicēm... domāju, ka nekad to nepiedošu..bet no otras puses, ... nestāv tie man mājās un neatgādina par savu pielietojuma vēsturi...

jā, tieši tā tas arī ir... svarīgi, kā uz lietām paskatās... pirmajā momentā, protams, ir aizvainojums, dusmas un vēl sazin kas, bet, kad emocijas norimst, tad saproti, ka ar to, ka visu laiku kreņķēsies par pāridarījumu vai nepiedosi kādam to, nekas jau nemainīsies, mašīna grantsčupā vienalga stāvēs, dvieļi vietā nenoliksies... utt...

Piekrītu Tev par visiem 100 procentiem    

Paldies! arī par visiem 100%      

Pret beerniem mums ir sevišķi dievišķiiga miilestiiba, tos sodiišanas vietaa veel mierinaam, bet ja sodam, tad taa lai paari nenodariitu... , tikai taa, lai tas domaa, ka ir sodiits...       

Kā sauksi, tā atsauksies, bet lāča alā labā neklaigāt, labāk tai garām iet (ja vien par pirmatnējās dabas pētnieku/-ci un dresētāju netaisies būt). Manā skatījumā pirmatnējai dabai jābūt tur, kur tā mīt..
Ir arī tāds vārds kā tolerance. Tehnikā to skaidro kā pieļaujamo atkāpi no normas (proti, galdniekam pasūti galda virsmu 1m x 1m, un viņš tādu arī uztaisa, bet 1,01m x 1,02m. (?) vai esi gatava to pieņemt, vai esi jau iesākumā skaidri definējusi savas vajadzības, rāķinoties ar nepieciešamo ieguldījumu un iespējamo izpratni no tā otra puses.). (?) vai esat pietiekami pieauguši, lai saistības, uz kurām izejat, jūs līdz apātijai, dusmām un ienaidam nenogurdinātu..

   

Ir lietas kuras vajag piedot, bet skumjakais ir piedot bet saproti, ka no ta, nekas nemainisies.   

Brīdi atpakaļ iedomājos, varbūt ir situācijas, kad būtu stulbi ne vien piedot, bet arī nepiedot. Sanāk tāds savāds dvēseles stāvoklis- to nelabo montējam laukā, un iestājas salabšana kaut kāda izdevīguma vai laicīga dvēseles miera pēc..

Vajag jau kādam arī piedot... ,
citādi var pienākt brīdis, kad uz visu pasauli būsi apvainojies...