man ir garlaicīgi zināt un paredzēt, kas notiks, ko es darīšu, kam toties neļaušos. lai lūst vai plīst, ka tik asinis vārās.    

... rēķināt līdzi... nav tā manā izpratnē mīlestība

junona, tas ir labi un jauki, kā Tev ir.
es tikai negribu, ka te atskan, ka pēc 40 tikai prātīgi, tikai pamazītēm.. kā jau teicu - Tev ir labi tā. man būs labi citādāk. man vajag to trako prāta zaudēšanu. man tā patīk, kaut pēc tam eju postā.. bet vienmēr kā Fēnikss augšā un - jaunā ugunī iekšā. tikai nesalt..

..haijama,pazīstama situācija.
.

Bet kāpēc jums šķiet, ka es kaut ko rēķinu????? Labi, iedošu piemēru. Reiz, ļoti sen, manas attiecības izjuka tāpēc, ka tam vīrietim manis, acīmredzot, bija par daudz. Kopš tā laika es cenšos darīt tā, lai vīrietim manis drīzāk pietrūktu, lielākoties es ļauju viņam būt noteicējam, piemēram, par mūsu tikšanos biežumu. Tas nenozīmē, ka es nekad neierosinu tikšanos, jo mūsu abu civilajā statusā ir jāķer mirklis, kad ir iespēja tikties. Tomēr es viņam nezvanu tik bieži, cik man varbūt gribētos, un jo es retāk viņam zvanu, jo biežāk saņemu viņa zvanus un īsziņas    Iespējams, ar citu vīrieti tas būtu savādāk, bet ar šo ir tā, un mani tas pilnībā apmierina. Un šī mana taktika sevi ir attaisnojusi pilnībā, viņš ilgojas pēc manis un katra mūsu tikšanās ir neaizmirstams piedzīvojums mums abiem.

Nu muļķibas ka pratīgi un pamazītēm... To nu gan neesmu domājusi...
Tieši jau tādēļ spēju prātu atstāt māja, lai mestos baudā ar visu savu būtību iekša... Nu galīgi laikam mani nav meitenes sapratušas...
diez vai tās kaislīgās, emociju sievietes spētu vienu reizi sastaptam vīrietim otreiz iesēsties mašīnā un parakstīties zem visa kas būs - nezinot kas būs...           40+ to var izdarīt tikai atstājot saprātu plauktiņā un piedzīvot emocijas un baudu pilnībā... Baudīt mirkli kā pēdējo (kā teica junona).
Tāds ir mans subjektīvs viedoklis.

junona, bet kur kāds teicis, ka tieši Tu rēķini?
junona, pasaki, ka Tev nesāpēs, ja izjuks Tavas attiecības ar šo - pēdējo vīrieti? runa sākās un turpinājās tieši par to - sāpēs vai nesāpēs. pārējais pieauga klāt, kā jau tas sarunās notiek.
tēze no ixxi - mūsu vecumā attiecību izjukšana vairs nesāp. pameklē atpakaļ. tas ir tas, pret ko es iebildu, pārējais ir pieaudzis klāt. mana opozīcija - es uzskatu, ka šķiršanās sāp jebkurā vecumā.

Haijama, es nedomāju par to, kas būs. Un nedomāju par šķiršanos, šobrīd nē, un domāju, ka vēl kādu brīdi nedomāšu. Nu kas tās par attiecībām, kurās jau no sākuma jādomā par šķiršanos??? Varbūt man pašai pēc kāda laika šīs attiecības vairs nešķitīs interesantas, un es pati būšu tā, kas tās izbeigs. Viss var būt, bet es par to nedomāju. Es vienkārši baudu šīs attiecības, tas arī viss. Es vēl vakar ar viņu runāju pa telefonu (zvanīja viņš    ), mēs tiksimies nākamnedēļ, kāpēc man jādomā par kaut kādām iespējamām sāpēm? Kā būs lemts, tā notiks. Es uz to skatos filozofiski un ilgi neļaujos nekādām sāpēm, jebkurā gadījuma man paliks atmiņas par skaistām un visādā ziņā piepildītām attiecībām. Jebkurā gadījumā, šis vīrietis man ir likteņa dāvana, par to liecina kaut vai mūsu satikšanās, kas bija pavisam nejauša (it kā) un tā pirmā nakts varēja arī palikt vienīgā, vismaz es to tā uztvēru, bet iznāca pavisam savādāk...

Šito liktenīgo attiecību izbeigšanās ir tas, kas sāp visvairāk... tur nekāds saprāts nepalīdz... nestāstiet niekus. Atmiņas paliek, jā, bet jau ar skaudru pieskaņu.

oh un ah. za to junonai ir a tam praatu zudeejusam nav vis.

ai, nu ne jau par to.. ne tik personiski. jā, es tā pajautāju, bet ne jau par to runa.
tātad Tu arī akceptē uzskatu, ka mūsu vecumā šķiršanās nesāp. ok, varu arī justies kā baltais zvirbulis. ok. man sāpēja 2 gadus. bet arī tās sāpes man ir mīļas, tās apliecina manu esību, manu dzīvību, mani pašu. tās man palīdzēja radīt to, ko esmu radījusi - ari daudziem citiem par prieku.
arī manas sāpes ir mana laime. es to, ko esmu pārdzīvojusi pati, nemainītu ne pret kādu pieredzes bagātu, loģisku, pareizu, stabilu, bezgrābekļu dzīvi.

vai, dumpis, rimsties..          atkal jau sievietes vērtība tiek aprēķināta izejot no tā, kas sievietei ir, kas nav? nevis - kas ir pati sieviete?

dumpis69..un kas ir Tev?   gudriniek?

Ak, kā jums visām gribas man tās sāpes pierakstīt    Roze3, man ir bijis pietiekami daudz attiecību, ne vienas dienas un ne vienas nakts, visas manas attiecības ir mērāmas gadu garumā, un ne no vienām man nav palikušas nekādas rūgtas mieles, tas bija skaisti, bet tas ir beidzies un atmiņām nav nekādas skaudras pieskaņas. Skaudrāk ir tad, ja tu pēc gadiem satiec to cilvēku un nesaproti, kā varēji tik ļoti aizrauties ar viņu. Man tā ir gadījies, es jau par to rakstīju otrā diskusijā. Varbūt tas ir tāpēc, ka ar dažiem izņēmumiem agrā jaunībā, es vienmēr esmu biju tā, kas šīs attiecības izbeidza. Nu nepiemīt man pamestās sievietes sindroms, piedodiet, meitenes    

nu tak ne jau Tev!!!!
bļāviens, attaisi acis - apkārt ir daudz cilvēku!!! tā kā tāds teteris - es, da es!

junona... es arī ne par Tevi teicu. Runāju vairāk par sevi, man nekad nesanāk viegli no kāda šķirties, tāpēc brīnos, ka ir arī tā, pa vieglo. Arī, ja neesmu pamestā...

jā, roze3, arī es parasti esmu tā, kas izlemj pārtraukt. bet sāp vienalga - ne jau no sveša šķiros.

Meitenes, mēs taču visas šeit runājam, izejot no savas personiskās pieredzes. Tu, roze3, teici, lai nestāstot niekus, ka nesāp, tāpēc es arī uzrakstīju, ka dažos gadījumos tie nav nieki, bet patiesība, tas arī viss. Es nevienu netaisos pārliecināt par savu taisnību. Mēs katra dzīvojam tā, kā uzskatām par pareizāku un kā mums pašām ir labāk, neviena no mums nekad nevarēs ielīst otras ādā un ir labi, ja mēs protam viena otru pieņemt tādas, kādas esam, kaut arī tās būtu tikai virtuālās diskusijas.

Taisnība junonai, jo katrs apkārtni vērtē vienīgi caur savu prizmu un ja cilvēkam nav šī sāpju sajūta, zaudējuma sajūtas, tad ir grūti sprast kā var tik ļoti sāpēt šādas attiecības...
Es arī nejūtu kādas sāpes un rūgtas mieles... Tādēļ jau arī ta oponēju.
Protams te netiek runāts par tām sāpēm, kuras ir ar cilvēku, kuru dzīvo kopā desmitus gadu... Tas jau ir cits stāsts... un arī ja šķiras laulātie, kuri kopā nodzīvojuši 20 gadus un šķiršanās iemesls piemēram ir alkohols... nedomāju ka sieviete jutīs sāpes, tad jau viņa ir mazohiste... Tam jau vajadzētu būt kā atvieglojumam...

ixxi, pati savu tekstu atceries? - ja šķiršanās sāp vēl pēc 40+, tad jādomā, kas cilvēkam par problēmām.
savu pieredzi uzkrājot, nenoniecini otru par to, ka viņam tā ir citādāka.. nemeklē uzreiz otrā problēmas.
mieles un šķiršanās brīža sāpes arī ir ļoti atšķirīgi jēdzieni. skaistais un dzidrais paliek pāri, kad viss izsāpēts. tāpēc jau sāp, ka daudz kas ir bijis skaisti un labi. tāpēc jau tās attiecības ir sākušās un turpinājušās tos gadus (vienu vai vairāk, kāda starpība), ka ir bijis labi un mīļi.