Es domāju, ka atšķiras emocionalitāte  . Cilvēki ar spēcīgām emocijām arī visus pārdzīvojumus uztver spilgtāk, tāpat kā visu citu.

Lasu, domāju... nezinu ko teikt...

   izdomā      

Sāpēja pēc vīra, ļoti, bet tie bija laulībā 21 gads. Ixxe saka, ka tas neskaitās. Ar citiem tādas sāpes gan nav piedzīvotas... arbūt tāpēc, ka nebija tik svarīgi...

palasiju un es zinu to ka pirms 2 gadiem domaju citadi ka tagad varbuut ne domaju ,bet pozicioneejos..
ka vajag tik baudit mirkli un mirklus..un deekas   jo ta ir VIEGLAAK bet vai labaak..
nee!!!!..kops septembra es atkal domaaju citaadi..
ta ka es sirds dzilumos to veeleejos..
viss parejais bija poza un aizsargbrunjas
lai neievaino..
starp sim divam neparastajaam ir BEZDIBENIS..
ak ja tagad es jutos lieliski..

         neparastā..

lielas, stipras jūtas sāp arī bez šķiršanās - vienkārši to esamība sāp. tās ir ilgotas un kārotas sāpes.

... meitenes... padomājiet,cik daudz cilvēku tā arī neizbauda to īsto..vai to liktenīgo... kāda nabadzība... vai domāsim par tām sāpēm... ne taču... par to bagātību,ko mums neatņemt

Jūs varat man piekrist vai nepiekrist, bet es esmu nelokāmi pārliecināta, ka ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Un ja mūsu domas ir pozitīvas, tad arī dzīvē viss ir kārtībā. Tā, protams, atkal ir tikai mana pieredze, bet manā dzīvē tiešām viss sakārtojās tajā brīdī, kad es mainīju savu domāšanu.

haijama   par tam saldajaam saapeem   
es zinu tikai ka biju mazliet apmaldijuies laikaa ,telpaa un sevī..
bet lab ka atgriezos    

es nenoniecinu CITU sāpes ir tikai grūti izprast ka cilvēks pēc 40+ var dzīvi uztvert tipat viegli un sakāpināti kā 18 gados...
Ube protams 21 gads laulībā, bērni un mīlestība, kura dzima padsmit gados vai vismaz 20... Tā protams ka sāp, pat ļoti...
... bet kāds stāsts... Šepat dzimis...
Vīrietis, tautietis nolēmios pēc ilgākas sarakstes uzaicina dāmu uz pusdienām restorānā... Prtotams ar rozi un galanti kā pieklājas... taču kaut kas nav bijis lai tas turpinātos...
Sieviete zvana, raksta un atsakās pieņemt faktu ka vīrietis saka "nē"... Jāmaina telefona Nr, problēmas darba vietā utt. Vai tāda histērija ir NORMĀLA sievietei pēc 40???
Manā uztverē "nē", lai arī cik emocionāla būtne.

Pārsvarā roze, Tev taisnība, katram sava emocionalitātes pakape... Tik domāju, ka iepazīstot kādu cilvēku nav diez cik pratīgi domat ka viņa attieksme un jūtas būs tikpat sakāpinātas...
varbūt aizsargreakcija, bet mana doma parasti ka neesmu viņa tips, lai nebūtu jāpārdzīvo.

Ja 20 gados vēl viens otram var pielāgoties, tad 40+ pielāgoties ir ļoti grūti... Protams kā visur ir izņēmumi.

... junona... tas labi..bet.man tavs modelis neder... nepatīk liekulības tirgus... ārēji laimīgās ģimenes... utt.

... tā nu cilvēks savā galvā klejo starp prātu, sirdi un sex-u... vai kādam nav ienācis prātā apvienot šīs lietas vienā veselā, skaistā pusītē - tāds es esmu! un tad atradīsies arī skaista otrā puse ... un nebūs vajadzīgas bruņas (kontekstā vairāk izklausījās pēc bailēm..), nebūs jāslēpjās...

ixxi... tas stāstiņš nav gan normāli, tur piekrītu. Vēl par emocijām... īsti nesanāk vieglums un sakāpinātība kā agrāk, tāpat ir ""aizsargslāņi"", bet tas nenozīmē, ka tās ir kļuvušas savādākas...
Man nav bijušas daudzas attiecības, bet tās, kurās esmu bijusi visas bijušas ar vaļā palaistām emocijām un jūtām   

wieks... jā, ja tā otra pusīte līdzīga, tā teikt, var sarunāties vienā valodā arī emociju un izjūtu līmenī... bet, nezinu gan, cik tādu stāstu ir...

wieks... ko darīt,ja ir tāds cilvēks,bet jau aizņemts...

Rozroze, es nezinu situāciju, bet jautājums uzmodelēts:
Ārēji laba ģimene, vīram veselības problēmas, nu nav vairs fiziloģisko funkciju , lai varētu apmierināt sievu... Vai sievai tādēļ aprakt sevi dzīvu, lai tikai tēlotu uzticīgo? Ir taču iespēja dzīvot ar domu ka var arī būt savādāk nevienam sāpi nenodarot...

Jā, dzīvē jau viss nav tik pareizi kā grāmatā, tāpēc jau tie dažādie stāsti...

Rozroz, es pieņemu tavu viedokli, tu neesi vienīgā, kas tā domā, bet tāpēc jau es nemainīšu ne savas domas, ne dzīves modeli. Jo man ir labi tā, kā man ir, un es zinu, ka daudzi (vairāk gan daudzas) nespēj pieņemt precētu sievieti, kurai ir mīļākais, un nespēj saprast, ka es nemaz nevēlos to mīļāko "prihvatizēt". Es esmu neskaitāmas reizes šeit teikusi, ka man ABI šie vīrieši ir nozīmīgi, viņi katrs man dod to, ko es nevaru saņemt no tā otra. Un nemēģiniet mani pārliecināt par to, ka var dabūt visu no viena. Es nevaru, nu tāda dabas kļūda es esmu    

... ixxi..šajā situācijā neesmu bijusi... es runāju par attiecībām,ka guļ ar diviem... nu es to nevaru pieņemt..tas mani plosa... es izvēlos vienu... cits lai dara,ja viņam tas pieņemami