Man patīk lutināt un patīk, kad mani palutina. Un gribētos, lai tas būtu biežāk.
Tagad, domājot par bērniem, ko es kādu laiku atpakaļ uzskatīju par galīgi izlaistiem, kaprīziem vai izlutinātiem, es nevaru nevienu nosaukt, kas tagad būtu nejēgā slinks vai kaprīzs idiņš. Gluži pretēji, viņi ir uzņēmīgi, ar prasībām pret dzīvi un daudz patstāvīgāki kā tie, kas tika piezemēti, ierobežoti, utt. Viņiem tika dota iespēja izmēgināt gan pulciņus, gan hobijus, gan aktīvu atpūtu, ceļošanu, gan rotaļlietu lērumi. Līdz ar to tagad ir konkrētāka saprašana ko paši vēlas no dzīves un uz to iet, pie tam droši. Pieticības tur nav.
Es Par lutināšanu, viennozīmīgi.
Vistrakākais, kas ir bijis, kad valdīja uzskats, ka zīdaini nevajag ņemt vienmēr rokas, kad viņš to prasa, ar raudāšanu. Uzskats, ka izlutinās... Trakākais, ko bērnam var nodarīt tajā vecumā..nelikties ne zinis, lai raud.