Viens acumirklis un klāt būs 18. novembris. Draugi prasa, vai iešu uz uguņošanu, vai dziedāšu himnu pie Brīvības pieminekļa. Divi jautājumi, divas atbildes. Jā, iešu skatīties uguņošanu. Nē, nedziedāšu himmu. Svinības protams būs kā jau katru gadu, pat pie klāta galda radu un draugu lokā, tikai iemesls svinībām būs pavisam cits. Nevis valsts svētki, bet gan brāļa dzimšanasdiena. Ir iestājies sirdī tāds tukšums gan pret valsti, gan pret himnu, gan pret visu tam piederošo. Kā teica viens mans paziņa- man ir vislabākā dzimtene, bet visbriesmīgākā valsts. Un tas ir fakts. Mani tirda viens jautājums: Cik ļoti vajag nemīlēt savu valsti, lai viņu tā izzagtu?
Nezinu vai tā ir tēma diskusijai, bet tas viss laužas no manis arā. Nevaru to noturēt sevī. Bērnībā tika stāstīts par Latvijas laikiem, mājās glabajās sarkanbaltsarkanais karogs, vienmēr tika svinēts 18. novembris, jo oficiāli brālim ir dzimšanasdiena un neviens nevarēja piesieties, ka svinam neatļautus svētkus, lai gan tie tika svinēti. Taga palikuši ir tikai vieni svētki un tikai brāļa.
Skumīgi līdz asarām