Par tēmu.
Nu, atklāti sakot, es te iesmaidu drusku.
Es nezinu, kuru vai kurus te sievietes grib un cenšas pārliecināt, ka bez mīlas priekiem varot dzīvot ilgi un laimīgi (pašas sevi vai šeit esošos večus), bet ... sieviešu nostāja šajā jautājumā man ir jau gadus 30 acu priekšā ik pa brīdim un skaidra kā bērna asara.
Viņas lielākajā daļā gadījumu var iztikt, tāpēc, lai nebūtu aiz garlaicības jāmirst, meklē visādas herņas tipa "garīga pilnveidošanās", iet uz visādām pārgudrinieku lekcijām, vēlāk aiz baudas elšot, cik viss bijis gudri un labi pastāstīts (īstenībā - kur pieprasījums ir, tur arī piedāvājums rodas. Nu, kāpēc nepaņemt to naudiņu, cilvēkiem stāstot to, ko viņi grib dzirdēt?), izstādes, vēl visādi pasākumi, no kuriem īstenībā (vēsi un ar aprēķinu padomājot) jēgas ir tuvu nulles līmenim. Toties, tas vidusmēra sievietei ļauj sevu uzskatīt par ārkārt’ inteliģentu, izglītotu un vēl nez’ kādu, kamēr īstenībā visas tās informācijas izlaišana caur nesagatavotām un vētīt nespējīgām sievietes smadzenēm, šo smadzeņu īpašnieci mēdz novest tādas purva dīvainītes statusā domāšanā un attiecīgi - arī uzvedībā.
Visinteresantākais vērojums visā šajā stāstā ir tas, ka sievietes, lai noskaidrotu, kura no viņām ir vis ..., vis ..., vis ..., parasti plēšas savā starpā, gandrīz nekad neuzdodot jautājumus večiem, kuri, loģiski padomājot, tomēr jau nu būtu visobjektīvākie, vislabāk redzošie un vislabāk piemērotie soģi līdzīga rakstura nesaskaņās.
Tā nu ir sievietēm ar šeit pieminēto loģiku!