Ko lai saka, pati vainīga, Tu neko savai mātei neesi parādā un nekas Tev viņai nav jāatlīdzina, aizmirsti pienākuma sajūtu, nu tad vienreiz KLIEDZ!!!!! Un redzēsi kā mainīsies attieksme. Tas nekas, ka viņa veca, lai saprot kur cilvēkam vieta. Neželīgi skan Jā, bet neaizmirsti savu dzīvi, Tev vēl ilgus gadus jādzīvo un kam Tu būsi vajadzīga ar savu nervu sabrukumu??!

Tā jau Tava izvēle - atgriezties un rūpēties! Nevienam manam bērnam nav un nebūs pienākums rūpēties par mani, jo ne tāpēc, bet sava prieka pēc laidu viņus pasaulē. Ja viņiem tas darīs prieku - lai rūpējas, bet citādi - ne.

pati vien vainīga esi. Ja nesaki neko pretī, tas viņai vēl vairāk liek Tevi izrīkot un nonicināt, jo Tu ļaujies to darīt. Ja kārtēja izrīkošanas laikā" noliksi" viņu beidzot pie vietas, tad terors beigsies.Kaut gan no otras puses... vecus cilvēkus ir grūti pāraudzināt, ja viņi ir bijuši " po žizņi" tādi.

Ahhh... tāds neliels šoks par visu šo stāstu, jo pašai ar māti gandrīz vienmēr ir bijušas draudzīgas attiecības... ir vienmēr bijis plecs, kur grūtā brīdī paraudāt... manuprāt, pēdējā iespēja visu izrunāt, izteikt savu sāpi... kamēr vēl ir, jo... kad vairs nebūs, dzīvosi ar to sāpi mūžīgi...

Ja, Tu esi viena ar tadu problemu, ja nu kads atbildes, ka vinam tada pasa problema, tad uzskatisu, ka ari vinam nav viss ar pratu kartiba!

Te vairāk parsās psihoterapeita palīdzība, ne Tautas padomi.

Nu vismaz vienaldzīga nebija.Ja paskatās, tad tagad daudzām mātēm pilnīgi vienalga, kur viņas bērni, ko da, ar ko dara... vienmēr atrodas kas cits par ko uztraukties

Tāda māte ir jāpasūta trīs mājas tālāk un jādzīvo sava dzīve.

Tev ir pienākums, pret SEVI um saviem Mazbērien kuri ja nav tad būs, būt mīļai vecmāmiņai. tāka paklausi Vasarai un ar steigu atrodi labu speciālistu kamēr nav nepieciešama vieta Tvaika ielā un dzīvo sev!
 (protams ja tev nav mazohistisku tieksmju)
tu dzīvo savu dzīvi nevis savas mātes, sapņo savus sapņus. Tu esi vajadzīga saviem bērniem... un vīram ja tāds vēl nav aizmucis...
 DZĪVO SEV par prieku nevis pienākuma pēc...

vai ari tev vajag lai māte to māju tev nozīmē? labāk jau atslabsti, var ari nenozīmēt! tāpat vnk prikola un savu sķībo fantāziju pēc!

Māti pansionātā, viņas būdiņu pārdod, naudu mātes kontā, lai sedz uzturēšanās izmaksas un dzīvo savu dzīvi. Šis nav tas gadījums, kad sevi jāziedo, un parādā Tu viņai tiešām neko neesi.

tava māte ir "vampīrs"... tev pienākums rūpēties par viņu, bet tas nenozīmē, ka jāposta sava dzīve... jāatrod kompromiss. Aprūpētājs un palīgs par samērīgu samaksu.

mans stāsts ir līdzīgs, māte audzināja ļoti stingri bailēs ka tik kaut kas nenotiek, neļāva izdzīvot jaunību, bija neapmierināta ar vīrieti, ko izvēlējos par savu vīru, jaucās mūsu attiecībās, nemitīgi mani noskaņoja pret vīru, noteica toni kā audzināt mūsu bērnu, mums faktiski nebija pār to teikšanas, tālak viņa izdzina manu vīru no mājas un viņš arī nepretojās, jo dzīve ar viņas psiholoģisko agresiju bija nepanesama. Vairākas reizes (pirms vēl šķiršanās) ar vīru vēlējāmies sākt dzīvot atsevišķi, bet viņa tik veikli radīja vainas apziņu par to (raudāja, saslima kā uz pasūtījumu utt), ka mēs viņu pametīšot, ka aiz līdzjūtības palikām. Un tad nu izšķīrāmies, tā es ar bērnu nu jau materiālu apsvērumu dēļ vairs viena ne pa tikam vairs nevarēju aiziet. 20 gadus audzinot meitu biju pakļauta psiholoģiskai vardarbībai, dažas reizes centos veidot jaunas attiecības, bet nesekmīgi, jo viņas izpratnē, manam vīrietim mani būtu jānosapņo sapnī, jāatbrauc ar helikopteru pie mana loga un uzreiz jāprec. Katra mana iziešana ārpus mājas (ja tas nebija darbs - mājas) tika nosodīta, es tiku turēta nepārtrauktā vainas apziņā. Ja aizkavējos, tas tika uztverts kā izvirtība, jo es noteikti esmu ar kādu gulējusi, tad ar mani nerunāja pa nedēļai. Faktiski jebkurš vīrietis, kurš pat pie šāda režīma uzradās manā dzīvē tika noniecināts un man lika saprast, ka neesmu nekā vērta, ja reiz ar "tādu" varu satikties. Man jau ir 40, māte turpina mani izsekot pie logiem, ja viņasprāt izeju ne uz veikalu vai darbu, viņa uz grīdas atarstā čekā vēl pēc nedēļas var apspriest manu pirkumu lietderīgumu, konkrētāk, atrada, ka esmu pirkusi vīnu pirms iziešanas pie draudzenes. Ak, jā runājot par draudzenēm, pirms gadiem diviem, tik nepanesami biedroties viņas attieksmes dēļ ar pretējo dzimumu, ka reizēm tiešām pat to nedaru, kādu laiku satikos ar meitas draudzenes mammu (neseksuālos nolūkos, vienkārši lai ir vismaz kāds ar ko iziet), kopā izbraucām ar velo, peldēties utt, pēc mēneša man no mātes bija jādzird dusmu pilna replika - ej ar ar to savu lezbieti. Tāpat man bija viena vecāka tante, pie kuras labprāt aizbraucu ciemos, jo viņa neko nepārmeta, nenosodīja ik uz soļa mani, arī šis tantuks tika nolikts un atrastas simts un viena slikta lieta viņā.
Zinu, tūlīt būs aizrādījumi no tautas par to, ka varēju sen aiziet, nevarēju gan, cik gan būtu jāpelna vienai sievietei, lai uzturētu un skolotu bērnu, apmaksātu dzīvokļa īri, (kur dzīvotu atsevišķi) un vēl mātes dzīvokli, jo viņas ienākumi mēnesī ir ap 100 Ls, kas nesedz viņas dzīvojamo platību, tāpat viņai zālēm vajag uz 70 Ls/mēn, jā esmu vienīgais bērns, un man ir jābūt atbildīgai par saviem vecākiem, tā vismaz sabiedrība māca. Jā esmu bijusi pastrādāt ārzemēs, tikai tad tā pa īstam jutos labi, bet cik veikli māte mācēja visu manu nopelnīto naudu manipulējot ielikt sava dzīvokļa durvīs, logos, radiatoros utt., kāds varētu teikt, ko nepaliku ārzemēs, man ir meita, ar kuru vēle’jos būt kopā, te bija viņas skola, draugi, viņa nevēlējās pārcelties no LV.
Tā ka pilnīgi saprotu autori, jo pati nesen biju tuvu nervu sabrukumam, apsverot iespēju aiziet, jo faktiski man nav māju, atnākot mājās man nav psiholoģiski ar ko elpot, katrs mans solis ko veicu ir kā zem mikroskopa. Te teica, ka vajagot kliegt pretī, es esmu izmēģinājusi visu, gan skaidrojusi, gan raudājusi, gan kliegusi, gan skaļi cirtusi durvis, nelīdz nekas, un arī jaunu cilvēku, ka’mana māte tikai 65 pansionātā neielikt, uz āru cilvēkos viņa sevi parāda kā eņģeli, ir jautra, draudzīga, intersanta utt.
Nu arī mans stāsts ir te, zinu, ka cilvēki, kas nav izgājuši caur šo nesapratīs un pat pasmies, bet es tāpat uzrakstīju, lai aizdomāajs mammas, jo faktiski jau tā ir problēma šīs mātu/meitu attiecības tik ilgi, cik ilgi pastāv pasaule. Nenovēlu savam ienaidniekam iziet cauri tam, kam esmu izgājusi es un man līdzīgas meitas.
Ja kādam ir bijusi līdzīga situācija un ir izdevies no tās izkļūt, ja ir kāds reāls padoms, var rakstīt man personīgi, jo, šeit diskusijā sekojošo jau nojaušu, bet arī par to paldies, jo, kā jau savam psihologam teicu, ja es būtu zinājusi pirms 20 gadiem šo visu, tad paņemtu savu bērnu un ar vienu čemodānu aizietu un kaut aukstu asfaltu grauztu, bet nepaliktu, jo šī cena, ko maksāju par jumtu savam bērnam un sev, par savu atbildības sajūtu un mīlestību pret māti, tas nebija tā vērts.

Nu trģiski... bet tāda nu ir tā dzīve... Bet kapēc jūs sievietes esat tik daudzas bez vīriešā klātbūtnes... saprotu ka vīrietis nav gan mātei, gan meitai... Un tas liek tomēr domat, ka gan meita no mātes daudz neatšķirās... paradoksali, bet man liekas, ka viss šajā dzīvē ir savstarpēji saistīts... ja pārak daudzi ’’beti’’...

es tik varu pasacit, ka tas ir kaut kas traks un neapverams ..un laikam tiešam to var sprast tikai kas pats izgajis un iet cauri..
mana dzivē saveidojies tā, ka mamma man ir tuvākais cilvēks tāpec, ka mammas ir tās kas nelaime nepamet... un mēs dzivojam kopā..
labi saprotamies... manā personiska dzivē nemaisas

Staburag, vērīgs biji, pamanīji. Nepilnvērtīgo ģimeņu meitenes no sākta gala neiemācās dzīvot pārī. Diendienā redz un dzird to uzmesto lūpu un pārmetošos tekstus par "vīriešiem cūkām". Viņām nav modeļa, nav priekšstata, ko vīrietis dara ģimenē un priekš kam vīrietis vajadzīgs ģimenē.

Patiesībā bērns nav parādā savai mātei tikai par to vien, ka ir nācis pasaulē. Tā nebija bērna izvēle, bet gan vecāku izvēle. Kaut mani turēja stingri, bet tik traki nudien nebija. Bet manai paziņai gan bija kā te aprakstīts, un ar visām saslimšanām tikko kā juta, ka meita ar ģimeni vēlas dzīvot atsevišķi. Bet tikai līdz reizei, kad meitas ģimenei tas piegriezās, un viņa kopā ar vīru un abiem bērniem aizgāja uz savu mitekli. Māte protams uzreiz bija slima, bet meita tikai paraustīja plecus, pateica: tu zini kur stāv zāles, un devās prom. Un viņa sagalbāja savu ģimeni, kura mātes dēļ grasijās izjukt, izaudzināja kolosālus bērnus un ir superīga vecmāmiņa. Mātes šantāžai viņa vairs nepadevās, kad vajadzēja, noalgoja kopēju, pa reizei māti apciemo, aizved zāles, produktus, bet sevi audzināt neļauj. Tikko māte mēģina to darīt, momentā dodas prom pat tēju nepadzērusi. Visu cieņu viņai.

staburag, nav tā, ka nekur neizgāju un ne ar vienu nebiedrojos, protams, atnākot mājās mana dzīve tika padarīta par psiholoģisku elli, bet šad tad attiecības veidot centos, jo esmu gana izglītota un zinu, cik fiziski neveselīgi ir dzīvi dzīvot ne pārī. Te nu ir jau cits stāsts, par vīriešiem, vieglāk ir atteikties, nekā uzņemties atbildību un kaut nedaudz caur grūtībām, bet atrast risinājumu.

"... atstāju savu sakārtoto dzīvi ārzemēs... "  Dzīve bija sakārtota, pelnījāt labi. Varējāt atļauties  Latvijā noalgot aprūpētāju savai mātei. Ir teiciens-no katras bezizejas ir vismaz 3 izejas. Ja vien pats vēlas izkļūt no šīs saucamās bezizejas. Muļķīgākais tas, ka daudzi te ieklausīsies, līdzi jutīs, dos padomus, ko darīt.Bet neko jau vērā neņems un  neko nemainīs. Visticamāk.Ja jau neko nedarīja un nemainīja visus šos gadus, kad māte nebija veca un nevarīga, tad tagad jau ir par vēlu. Purvā līdz ausīm. Psihologi saka, ka zemapziņā šāds modelītis ir vajadzīgs abām pusēm. Tāpat kā dzērāja sievām un vīriem-vienam no otra atkarība. Otrajā stāstiņā-nevarēju viena ar bērnu izdzīvot... cik nav sieviešu, kas vienas cīnās un ne tikai vienu bērnu audzina. Jā, un kā Staburags teica-priekš kam tad vīrieši. Meklējiet vīrieti!!!! Un neatkārtojiet mātes likteni.Visas saites ir saraujamas un visi mezgli ir atsienami, kaut arī sāpīgi.

Ahhh jūs visgudrītes... cik vienkarši jūs nostādat diagnozi un viegli dodat padomu... bet pašām dzīve nav ne tuvu sakārtota... un pat neredzat to... Pašas sevi uzskatat par vienīgi pareizam un priecājaties par savu celi sapostīto dzīvi... man ir drīzak jautajums - ar ko jūs atšķiraties no šādas mātes... jums taču pašam ir uz visu gatavas atbildes un ne kripatiņas paškritiskuma... Visus esat gatavas macīt, ka ir pareizi...