Man patika visus tā krietni nobaidīt.

Man kauns atziities: nedarbi tik nieciigi un maz, ka nav pat veerts staastiit

Man laikam vajadzēja kļūt par kokgriezēju!!
Reiz paņēmu nazīti un visām mēbelēm mājās uztaisīju smukas baltas maliņas, gan skapim, gan dīvāna galiem, -visam, kas bija no koka... noņēmu skaidu!!
Bij laiki, kad asorti konfekšu kastes bija deficīts. Mamma tās slēpa skapī zem palagiem.., es smuki atlocīju kastes maliņu..un tās končas pa vienai vien...
Vēl es gāju prom no mājām, kad apvainojos uz mammu..nosēdēju kaut kur mežā līdz krēslai, ..sāka gribēties ēst ..nācās iet atpakaļ.

... es arī nozagu tantei grāmatu ... bet saucās jamā "Atklāti par laulības dzīvi" (gan jau ka daļa publikas zin šo grāmatu - tiem laikiem reti izglītojoša)...

~ 13 gados LPSR karoga vietā smuki tika piekabinātas bikses sarkanīgā krāsā.
Pie karoga masta uz jumta bijām trijatā.Palaimējās ka viens bija kolhoza priekšsēdētāja vietnieka dēlēns.Pretējā gadījumā mazgadīgo kolonija droši vien būtu garantēta.

Absolventu salidojumā man mēģināja piešūt, ka es literatūras učenei ar kāju esot nemanāmi izspērusi krēslu no dibenapakšas, kad šī cēli sēdās...
Un nav tā, ka es neriskētu atzīties. Bet es neatceros. Var jau būuuuuut...

Tēvabrāli, tādu tikko pēcarmijas puisi, abas ar māsīcu ietrencām sunīšos ( ir tāds augs, kam sēklotnes forši pie biksēm līp ) Viss jau bija labi, tikai mums lika pēc tam nolasīt

Lotosvienībā vasarā dzīvojām puišu profenes kopmītnēs, piektajā stāvā. Un šie tā draudzīgi kāpa vakaros pie mums pa logu no sava ceturtā. Jo stāvu durvis acīgās učenes pieslēdza. un reiz... atskan klauvējiens... učene mums pie durvīm. A puiki--> zem gultas... Protams, ka viņa viņus atrada...