palasot šo diskusiju,noslauku savus aukstos sviedrus un esmu laimīga,ka uz to visu nebiju ieciklējusies līdz bērnu dzemdēšanai-ne par iedzimtām garīgām kaitēm(būšot visi100% mūsu tautai
,ne par alkoholiķu gēniem(varbūt esmu tajos 98%
),esmu redzējusi,kā, man dzemdējot pirmdzimto,mana vecuma meitene atstāj savu pirmdzimto puisīti,pagriežas,kad viņu atnes barot,neviens viņai pat ūdeni nepadod,kad sākās problēmas ar veselību(piens taču ražojas),piegāju ,iedevu ūdeni,viņas acis vēl šodien atceros... izmisums... ne ļaunums.
.vēl aizdomājos,kas ar puiku tagad... jau 32 gadi... varbūt ,ka pie labiem audžuvecākiem uzauga,nenosodu to meiteni,runāja slimnīcā,ka viņas vecāki nepieļautu ,ka ārpuslaulības bērns... kas zin,kāds kuram ceļš bija jāiet un kāds kuram būs vēl jāiet
un piekrītu matadoram par to,<<kurš šo punktu noliks>>