Vispārinoši: bērniem tēvu jāciena, un nevis caur bijāšanu,bet caur rīcību. Kā nu kurš šo cieņu panāk (vai drīzāk līdz tai nonāk,jo tas diez vai būs mērķtiecīgi- cieņa nav mērķis,bet blakusparādība
),tas nu ir stipri individuāli,jo šeit mijiedarbojās vairāki cilvēki ar dažādiem raksturiem. Var tikai aprakstīt kā tam jānotiek,bet kā jau teicu izpildījums ir stipri individuāla padarīšana. Bērniem jābūt vēlmei līdzināties vecākiem (nejaukt ar kopēšanu), uzticēties, vecāki ideālā variantā ir kā paraugs tam,kādi bērni vēlās būt kā cilvēki,atstājot izvēleas brīvību sava ceļa veidošanā. Vecāki ir kā labi informātori,bet pārējais paliek paša rokās. Nevajag aizmirst,ka aug jauna personība,kurai ar gadiem aizvien vairāk radīsies sava pozīcija un viedoklis,vecāku uzdevums ir maksimāli sniegt iztrūkstošo informācijas daļu,lai šis viedoklis veidojās pilnvērtīgāks un turpmākās izvēles ir pātrdomākas. Var protams salikt akcentus uz dēlu/tēvu un māti/meitu,jo ir lietas,ko var sniegt tikai šadi salikumi,taču lielākā vai mazākā mērā abi vecāki ir pamats bērna personības veidošanai. Bērns nav dārzenis,kuru var izudzēt tādu kā vēlies,bērnu var tikai nodrošināt ar izvēles iespēju. Ir protams gadījumi,kad lēmums jāpieņem vecākiem,taču arī tad tas nedrīkst būt dresūras formā... cilvēks tak aug