un vēl- tieši mans paps man parādīja, iemācīja, kas ir teātris, mūzika, māksla... viņš mammu pierunāja ļaut man n-tos gadus braukt ar bērnu teātri viesizrādēs pa visu Latviju!!! ar koka autobusu, arī ziemā, uz 3 dienām! ... izbraukumu izrādes bija katru nedēļu!!!!!tikai tur es iemācījos - es esmu ES! 12gadīga spēju novadīt pasākumu bērniem, jo nebija citas izvēles-dekorāciju mašīna pa ceļam saplīsa, bet kaut kādas Latgales nostūra kultūras nams pilns līdz ūkai, jo tādu pasākumu arī padomju gados tur bija maz...
vēl joprojām kā vislielako dāvanu atceros - viens mazs pintiķis uz skatuves pēc izrādes atnesa šokolādes konfekti-izkusušu, saujiņā samīcītu... es tikai varu nojaust, kā viņam pašam gribējās to bombongu... un kā viņš ir gatavojies,lai uz tās skatuves iznāktu
par visām šīm izjūtām, pieredzi, žēlošanu, ļaušanu jau labi ātri pašai saprast,kas esmu un ko varu - pirmkārt, paldies papum... un es arī zinu daudz foršu papiņu, pavisam jaunu...
diemžēl...
te atkal var sanākt teksts ne par papiem, bet par vīriešu sugu kā tādu... un tas NEBŪTU pats labākais...