Redzi, Neparastā
man patīkama tā norise. Ja es eju sauļoties, tad es eju sauļoties, nevis izādīties. Un ja es eju peldēt, tad es to arī daru. Nevis lūrēt, cik lielas bumbierenes ( un vai vispār ) kājās pie blakus laipas plunčājošai kaimiņienei. Ja vēl konkrētāk ( lai nebūtu vēl n-to pārvaicāšanu ), aizeju savus 20 metrus no ārdurvīm līdz upei, noģērbjos, iebrienu ūdenī un daru visu, ko nu man gribas darīt. Izbaudu. Relaksējos. Ļaujos. Un, ja tajā brīdī pa to pašu taciņu pie tās pašas laipas tai pašā upē ir izlēmis izpeldēties vēl kāds, tēvs, dēls, mazdēls, znots vai māsasvīrs ( nez, kura radniecība vēl interesēs??? ), tad tā jau ir viņa paša darīšana, kā viņš to dara. Grib- peld pa pliko. Grib- peldenītēs. Grib- semeikās. Jo peldēt ir nākuši. Ne lūrēt. Izpeldas. Izkāpj. Noslaukās. Saģērbjas. Vai neģērbjas. Vai sauļojas. Brīva izvēle. Jo arī viņi ir nākuši pē kaifa no peldes. Nevis no paslepšus lūrēšanas. Nu nav kaut kā mums ar tiem radiem galīg padevies. Vieni normālie...