Tu parādīji gan to,gan to.Par to prestižu varētu atvērt diskusiju,viedokļi noteikti dalītos.Ja tas skolotājs iet uz darbu kā ar zobu sāpēm,nu sorry,kāpēc jāmocās.Sis darbs nu nebūtu tikai tas saucamais maizes darbs.tas jau tāpat agri vai vēlu izlauzīsies,ka tas učuks nemīl ne to darbu ,ne to cilvēciņu.Tu vari būt stingrs,bet dziļi sirdī tu mīli to bērnu,Nu apm.tā.Tad viss notiks.

.. neesmu karatiste- deju skolotāja... un tikai.. biju...
un jauniešiem tajā laikā lauku miestā tā bija vienīgā iespēja ’iepazīt" dzīvi... un ja kolektīvs puisi "izslēdza" - lai arī kas viņa mammucis bija- atpakaļceļs bija tikai caur pakļaušanos vispārpieņemtajiem likumiem un normām...

jocīgi... šodien,skatoties kaut kādu nesenu interviju ar Paulu, viņš tieši par bērnu audzināšanu ģimenē runāja... par visatļautību skolā... un arī to,ka viņš tāpat nezin,kā kaut ko mainīt... :)
labi,ka šams vairs nekur nekandidēšot valstiskās padarīšanās   

Ja atbildu uz tēmas pieteikumu... Jā ietekmē noteikti attiecības, bet ir reizes, kad arī ir nepieciešams tās attiecības nolikt kaut kādā pozīcijā...

Vai mazums ir skati, ka ķipars (gadus 3-5 jauns) vārtās pa grīdu sabiedriskā vietā, lai panāktu to ko vēlas... KURŠ šajā bērna histērijas (jo tā tā ir traktējama medicīniski) ar runāšanu kaut ko var panākt???
NEVIENS, jo kliedzoš cilvēks (arī cilvēkbērns otru NEDZIRD) Vienīgais līdzeklis pārtraukt histērijas lēkmi ir uzšaut ar žagaru, kaut vienu reizi, lai bērns attopas.

Ko darīt mātei, kuras puišels (8 g.v.) pieķerts veikalā zogot čipšus??? Jā pirmajā reizē māte runāja, izrunājās un it kā viss bija skaidrs... Pēc diviem gadiem scenārijs atkārtojas - pieķer atkal... Māte tiešām pielieto žagaru... bērns jūtas pazemots - aizskrien uz Bāriņtiesu... Mātei draud atņemt vecāku aprūpes tiesības... Kad prasa zēnam vai viņš ir gatavs iet dzīvot uz bērnu namu, tad šis nesapratnē PAR KO?...
Vai tāda situācija ir normāla?
A protams problēma ģimenē... māte ir pārtraukusi attiecības ar bioloģisko tēvu, jo viņš pret viņu izturējās vardarbīgi (fiziski pāraudzināja)...

Visam ir jābūt samērīgi... savu reizi arī žagars ir nepieciešams...    

pat suns reizēm saviem kucēnu bērniem atņirdz zobus pretī un tie sajūt bijāšanu!! :)   

Tieši tā tie vienkārši atņirgtus zobus saprot, bet cilvēkbērnam ar kārtīgu skatienu parasti nepietiek...
Vispār nesūdzos - manam pietika.   

nu jā. te jau tagad minēti tie gadījumi, kurus domāju ar tekstu "... tādā gadījumā būs jāsit, kad izaugs liels un tad tas būs krietni grūtāk un mazāk efektīvi" vai tamlīdzīgu.

harald- izvēdini galvu un formulē precīzāk..

Ne visi teksti tā domāti,Harald.

nu ja..droši vien,hari... es zinu ģimenes,kur var līdz bezsamaņai pērt dēlu tikai tāpēc,ka šams bij aizmirsis /nu,vai noslinkojis/ traukus nomazgāt... vai spelējoties bumba trāpās puķu dobē... vai... ohhh!!!! kad kaut ko tāāāādu redzu vai manu, tad nu gan lai saturās... atzīstos, esmu riebīga-vienu reizi pat uzsūtīju sociālo dienestu - vairs nevarējām klausīties...    

kur vēl precīzāk.
rakstīju "ja nākās kaut bērnu, tad kaut kas jau ir bijis nepareizi. bet neizslēdzu, ka reiz tāda situācija iestājuses, tad mazāk slikti iekaut, kamēr vēl mazs, citādi risks, ka liels izaudzis būs jāsit dūšigāk."
tagad konstatēju, ka tiek pieminēti tie, kas uzprasījušies pa tauri, tomēr nav dabūjuši, tagad jau samērā paaugušies un joprojām uzprasās.

> lindovna - es zinu ģimenes, kur var līdz bezsamaņai pērt dēlu
līdz savai bezsamaņai vai dēla?

MURGS...

hari... pat nesmaidi... dēla, protams...
starp citu- vienas skolas direktors... rajonā...
par laimi, pēc tā gadījuma mans paps aizgāja "parunāt" ar to kretīnu... diemžēl,pēc tam tās pēršanas notika slepenāk un klusāk... bet arī ne tik bieži...
šitas stāsts iz dzīves, no manas bērnības "mūsu sētas bērniem"...

Vot atnāca meitiņa no bērnudārza, samācījusies gudrības- nāk man, tētim, klāt, un sit. Ko darīt? kad kaut kas nepatīk, nāk klāt un sit. Vienu vakaru, otru, trešo.. Simtreiz izrunāts, ka nedrīkst, simtreiz piekritusi un pateikusi, ka vairāk tā nedarīs, kā saprašanas apliecinājums- buča. un tad atkal- kā kas, tā nāk klāt un sit.

Nu pirms šī gadījuma droši vien, ka būtu rakstījis savādāk, bet tagad pilnībā atbalstu vispārējo viedokli, drīzāk- pieredzi. Nu, tikai tas skats gan... Vienreiz uzšāvu pa dibenu- tas pārsteigums bērna actiņās, neraudāja, bet ar izbrīnu teica "sāp!". Tad nāca man klāt un glaudīja, kur bija man iesitusi, un tā līdzjutīgi teica "tēti, tev arī sāp."

Mana meita šad tad man iekrāva, kad vēl maza bija un no manis šad tad pa dibenu dabūja. Tagad ne es viņu situ, ne viņa mani... Visu varam sarunāt, ja nevaram, tad vienkārši ir jāklausa... bez sarunāšanas.

pērt ir vienkāršāk, bet bezjēdzīgi. rodas vergs, kurš izdevīgā brīdī nāks ar dunci no aizmugures...
grūtāk ir novērst konflikta rašanos, izskaidrot utt.
daudziem tam ir laika trūcis.

Jacexs

Nu beidzot uzradās viens ar "humāno" viedokli! Kur tu biji ātrāk, kad šeit bija pilns ar diskutētājiem? Vot būtu bijis interesanti... Sevišķi, ja humānās izskaidrošanās spēcīgākais arguments ir bijis : "Klausi tētim, savādāk mamma nopērs!"

vai arī otrādi...

klau ,juus tieshaam tik humaani vecaaki ka neesat savaam atvaseem nereiz pa dibenu uzshaavushi??? ne ar siksnu ,ne ar roku ,ne ar zagaru???