... piedodiet... nelasīju visu...
bet mani arī pēra... dažreiz man likās, ka nepelnīti... zinu, ka brālim tika ( vismaz man tā tobrīd likās ) daudz vairāk un es viņu šad tad piesedzu...
atceros, ka mamma mani pēra cerēdama kaut asaru ieraudzīt, bet es cietos un neraudāju...
sitieni nesāpēja-vairāk pāri nodarīja vārdi...
bet lai nu paliek- arī es esmu žagarus rokā ņēmusi un nemaz to nenožēloju, jo tagad ar bērniem to atceramies kā tiešām noderīgu soda veidu... UN PASMAIDAM PAR TO..
sevišķi jau par to reizi, kad dēlam jau bija 18 un es viņu ar aiz loga norautu ceriņzaru dzenāju pa visu dzīvokli...
dažreiz vajag... un dažiem pat ļoti vajag...
ja vien tā nav sistemātiska pazemošana, fiziska vardarbība un kropļošana..