(problēmas/nelaimes turpinājums. Esmu pie dzīvības, medmāsiņa mani nenopotēja, pažēloja jaukā)
Ar vieglas rokas kustību atrauju autiņa durvis, iemetu Kagora pudeli bardačokā un palūdzu kādam, no stāvvietas izbraucoša BMV X5 īpašniekam piekabināt trosi bamerim, lai viņš atpakaļgaitā manu autiņu izvelk uz braucamās daļas. Līdz braucamajai daļai tā tikuši, bet mans autiņš niķīgs, atsakās pielekt un nešķiļ dzirksteli. Mans izpalīgs, lādzīgs čalis, lai arī šķendējas par kaut kādām vecām grabažām par kurām sen jau šrots raudot, ... tomēr piekrīt iestumt manu autiņu, līdz tas sākšot ripot.
Ilgi viņš tā stum. Nabags, pat iesvīdis kreklā, pūš un elš atstiepies, šķendējas uz mani atkal, bet stum aptuveni 50metrus, līdz mans autiņš uzsāk šķaudīt un ripot. Es jums saku, ka lāga čalis, pat atsaka manam piedāvājumam aizvest viņu atpakaļ uz stāvvietu, kur viņš savu autiņu ir atstājis: "Nē, nē, ... paldies, nevajag! Man ilgāk nav vairs laika ap tavu lūzni čakarēties!"
Braucu uz māju pusi svilpodams. Uzmetu aci uz savu spalvaini pliko roku, tai vietai ko parasti apjož ādas siksna ar Rolex Pearlmaster rokas pulksteni, ... atveru autiņa bardačoku un atrodu tajā elektronisko modinātāju, kas pēc svara nav vieglāks par ķieģeli, lai secinātu, ka laiks lido vēja spārniem gaismas ātrumā, par ko ziņo arī mans badīgais kuņģis: rīt gribas un Kagors kārdina dūšu!
Svilpodams autiņā braucu un skaitu ceļa stabus gar gājējiem paredzēto, ietves malu, ... līdz manas acis iedur skatu koši sarkanos brunčos, kas minimāli aizsedz divu slaidu kāju starpi.
Es, nespēdams atraut acis no košajiem brunčiem, uzsitu uz bremzi un ar pieri ietriecos autiņa priekšējā stiklā.
(Medmāsiņa ir atnesusi termometru... un viņas baltais halātiņš ir tik nepiedienīgi īss, ka es jūtu, ka mana temperatūra ceļas strauji uzkrītoši. Arī viņa to ir jau pamanījusi, manu pīli zem deķa meklēdama.)
0
0