Paskaidrojumu prasīšana noveda pie tàáádiem vina dusmu uzliesmojumiem... kam man to vajag... neesmu otram par soği ielikta... es saku-darīju no savas puses ko spêju... vnk kâdâ brīdī saproti, ka viss, pietiek... sevi arī tă gluži samīdīt neļaušu.tas šausmīgãkais-viņš nesaprata, par ko es tä cepos-viss ir kãrtībä tak.Dzīvosim melos, par patiesību nerunâsim un paskaidrojumus neprasīsim.

ko nu trako, tedra, nekas netiek nolikts, kādam tēma ir interesanta, kādu (un laikam tikai vienu) kaitina. viss normāli.
pasarg Dievs, te padomus meklēt. bet iespēja izrunāt kreņķi, padalīties, saprast, ka neesi viena pati tāda, ar līdzīgām problēmām, tas gan reizēm ir svarīgi. un nomierinoši.

Ja reāli saprot, ka vīrietis pūš miglu.. palieciet arī tādas noslēpumainas, bet tā. lai jūt.. Ja būsiet nozīmīga viņam, tad drīž vien jutīsiet rezultātu.. Kāpēc gan nespēlēt šo spēli abiem:)

elīzz..kāda starpība, kāds ir mans vīrs?)))) zeltā..dimantos vai safīros... mani viņš apmierina))))un ar to arī viss pateikts)))... un vēl, ja runa iet par muldēšanu... tad arī es esmu pieķerta un otrādāk... ))))))

Dzīve ar tādu Minhauzenu ir ļoti nogurdinoša. Kompānijās to visu paklausīties ir uzjautrinoši bet ar laiku apnīk un pat sāk tracināt.

bet kā jūs nesaprotiet... vīņš nepūš miglu, viņš tāds ir... un pats tic tam, ko dara, ko saka... un tāpēc dusmojas, ka viņam prasa paskaidrojumus, jo viņam nav skaidrs..KĀPEC viņam tik pašsaprotamas lietas vēl jāskaidro ..kāpēc vispār tās tiek apšaubītas... nu, tak sākumā tik teikts, ka slimība, sindroms vai kas tur vēl...

erotik, ja tevi apmierina, tad mani ar tas apmierina)))))))))

Bleer... tas darbojas, ja vīrietis ir vesels, ar normãlu attieksmi pret dzīvi.ar psihiski slimu tas neiet krastà... no stâstīśanas vien pagrūti saprast KÂ tas ir-dzīvot ar tâdu cilvëku...

Kādu brīdi jau var i teātri spēlēt, i klaunu tēlot. Bet gribas tak ko īstu, un ja satiec Cilvēku, tad teijāteris kļūst mazsvarīgs, lai spēlējas tagadiņ citi...

Tieśi tâ, Elizabet... tâds viņś ir..

tur jau ne tik daudz jābrēc par vīrieti, bet jātestē sevi. vai es to varu izturēt? vai tas ir būtiski? vai ir kādas labas īpašības, kas ir svarīgākas par to, ka viņš melo par nebūtiskiem notikumiem. vai ir ļoti būtiski, ka atstāstītais notikums gadījās šajā pilsētā nevis tajā? varbūt cilvēkam ir rakstnieka talants un viņš nevis melo, bet improvizē, izkrāšņo? 
katrs gadījums ir individuāls.

džekam šiza(((((..personības dalīšanās... nu viss var būt, kā elīzz saka... bet lai to izkostu, jau nevajag piecus gadus(((((...

sisidra, jā tā tas ir..jo tie citi, jau dzird to pa retam, bet līdzdzīvotājs to dzird bieži un visādās versijās... sākumā izbrīns, tad dusmas... bet ar laiku paliec imūns... vispār jau nekas labs tas nav... a, ko padarīsi, ka tādi stāstinieki ar eksistē... un pask, tak labs cilvēks... nedzer, nepīpo, aplidot māk...

Natur, laikam tā ir... tāpēc apbrīnoju tos, kas te grib glābiņu meklēt, tak nomazgās līdz kauliem, vispirms nogānot, ka stulba tēma.

Meldra, ..priecājies, ka apskaidrība nākusi, un tas ir beidzies!..vai ir??
Cilvēks ir psihiski slims, tur nu neko nevar darīt, tā nav nekāda spēle.., tā vnk ir. Man drusku savādāka pieredze, bet kaut kur līdzīga... pilnīgi saprotu-kā jūties.
Drusku tikai izbrīna tie 5 gadi...

Nu ta beidzot vismaz kâds saprot par ko es te runãju... tauta, paldies, tã kã viegläk bik palika...

sūdu par to muldēšanu!!!))))..labāk pastāsti par skaisto, ko piecos kopdzīves gados piedzīvoji)))))... nejau sēdēji tik un špionēji, kur šis ganās?))))

Man stipra imunitãte laikam un bezgaligi idiotiska ticiba labajam... paldies, tedra, izglãbinäšos pati, gläbêjus nevajag...

psihiski slims???... nu nē... ta jau mēs visi slimi uz galvu... tas ir savādāk...

5 gadi..nav ne daudz, ne maz... īpaši, ja nav kopīpašums, bērni...