Man nav laika lasīt komentus- piekrist vai oponēt. Bet man ir mazliet laiks tomēr pateikt... jo man ir savas domas par šo.
Pirmoreiz mainot partnerus, katrs domā sevi ieguvēju esam. Uz tā fona, ka iepriekšējas tā kā pārāk pierasts, pārāk apnicis, varbūt ( un visbiežāk ) vēl kādas emocijas klāt. Atkārtoti mainot, iestāsta sev, ka pilnveidojas, ka apgūst nezināmo, ka tiecas uz pilnību. Tad ir kāds laiks, kad viss notiek pa inercei, scenārijā nekā jauna, kaut partneris atkal cits. Pēc tam ir laiks, kad "visi tā dara"... Pēc tam ( ne visiem ) rodas klusas šaubas, bet skaļi apliecinājumi, ka ko nu tie- vienmīļi! Naivi un nemoderni un atpalikuši ļautiņi. Labākajā variantā beigās nāk atziņa- pirmā maiņa... tas bijis pirmais akmens lavīnai, kurai nav gala. Un vai vajadzēja? Un vai tiešām to labumu, to ieguvumu bijis vairāk, kā tas lielais zaudējums?
Variet nepiekrist. Šīs manas domas.
0
0