Man, gadus padsmit atpakaļ bija situācija, kad vecis ejot dzert kafiju uzreiz pateica, ka ēst negrib, es arī negribēšot, jo nākot no mājām, tad jau esmu paēdusi. Es atcirtu, ka nebija laika ēst, jo gatavojos randiņam, tāpēc esmu izsalkusi. Atbilde bija, ka paņemsim kafiju, un tad jau redzēs. Un pasūtīja divas melnas kafijas. Kad pateicu, ka es dzeršu baltu, gandrīz bezsamaņā nogāzās, bet tomēr paņēma baltu priekš manis.
Tad ieteica man iet aizņemt vietas kamēr gatavo kafiju, laikam sabijās, ka es vēl kādu bulciņu pasūtīšu. Nu tad es izvilku mobilo, sazvanīju paziņu, un pateicu, lai mani noņem no trases. Viņš piebrauca tieši laikā, mēs jau devāmies laukā pēc kafijošanas. Ēdiens tā arī netika piedāvāts. Es pateicu nu tad čau!, iekāpu mašīnā un cēli aizbraucu prom.
Ja kas, tas tēls pēc kāda laika te intensīvi sāka uzprasīties braukt ciemos, un kroņa teksts bija : kāds ir tavs saldais telefons, mans...