nē, tedra, dzīvē es viņu tā neuzrunāju, pirms laika man te tika pārmests, ka es izpildos ar savu vīīīīru, tāpēc esmu pārgājusi uz neitrālāku(manuprāt) formu.

jā, un šajā gadījumā tam -vecim-ir zināms pamats, jo man sinonīms ir vārds "vieds", un viņš ir viedāks par mani (daudz), neskatoties tikai uz 3 gadu vecuma starpību

... cik dāmas jūtīgas, izdzirdot vārdu... vecis... nu normāli ..tāds kārtīgs vecis ir blakus sievietei))))

Erotik, pazīstu kādus 4 latvju karavīrus. Patreiz dienošus. Savas zemes patrioti, spēcīgi vīrieši, kuri lepojas par savu darbu. Prieks ar viņiem komunicēt. Tā kā viss nav tik bēdīgi, lai kā tu to piesauktu samērā regulāri... Pazīstu vienu amerikāņu karavīru. Jā, arī patriots un lepns par savu darbu. Bet amerikāņi jau visi patrioti. :)
Žēl ka te Soles nav. Es domāju, ka viņa visobjektīvāk varētu pastāstīt.

piecūkojušas murminatora labi domāto sarunu (šoreiz bez ironijas), ai kā piecūkojušas...
Leduspuķei, nerēķinot gadus un armijas, ir jautājums - tu bērniņam arī sieviņu izvēlējies? Varbūt nopirki?

bet par tiem 3 gadiem (05.75.-05.78.) varētu daudz stāstīt, bet te jau tās taisnvirziena āmurgalvas maisīsies...

Ja te dienējušo ar atmiņām nav, tad turpināšu vien es.
Tēma - uzbeki, pirmais pusgads.
Viens - izglītots, gudrs un visādi citādi tāds, kādam jābūt. Otrs - Džurajevs. Ne bū, ne bē. Politnodarbībā šo izsauc pie katres un liel parādīt, kur ir PSRS? Šamais vispār nesaprot, ko no viņa grib. Laikam karti savā dzīvē nav redzējis. Tas, pirmais, skaidro, ka ir liela atšķirība, - lauki vai pilsēta (pats pilsētnieks no Namangānas bija). Laukos, kā izrādās, mācības skolā norisinās sekojoši. Pirmajā septembrī - izrādīšanās - ziedi, balti krekli, runas, utt. Otrajā septembrī - visi uz kokvilnas plantāciju, un tā - līdz kādam martam. Aprīlī, maijā pamācās kko drusku un "pārcelts nākamajā klasē."

... tedr... pilnīgi piekrītu... jākomunicē ar prieku un ja vēl tie ir patrioti..tad jau prieks dubults))))... nav vēl mums dzimtenes aizstāvji izmiruši))))... lai viņiem rīcībspēja... un izšaut prieks!!!...

  uz pēdējā kuģa, kur biju - divi koki (koks - pati svarīgākā speciālitāte!) hohols un tatārs (nez, tautībai arī nozīme?), pirmais no lielas pilsētas, tehnikuma izglītība mašīnbūvē, umnij i načitannij (padusē allaž grāmatiņa), otrs - traktorists no dziļas ģerevņas (stāstīja, kā pie viņa nokļūt - laiva un pajūgs).
Strādā viņi uz maiņām, palīgā tiek doti rabočije po kambuzu. Tatārs palīgiem uztic notīrīt, satīrīt, sagriezt, pie katla nelaiž. Rezultātā arī šodien būtu gatavs labi maksāt par makaroni po flotski viņa izpildījumā.
  Abet Vasja kaut kur snauduļo un/vai lasa grāmatiņu, pa reizei paver kambuza durvis, paosta gaisu un nokomandē rabočijiem - tagad metiet katlā šito, pēc 15 minūtēm to.
Atskan komanda publikai uz pusdienām - bet rezultāts nav baudāms... Tiek sameklēts Vasja un lielā karote, piekrauts kārtīgs trauks ar šo rezultātu un "Vasja, ješ! Ješ, Vasja!" kamēr trauks nav tukšs.
Pāris nedēļas Vasja vāra apzinīgi, citus pie katla nelaiž, bet mācība aizmirstas un atkal...

Zinu, ka padomju armijā dienvidnieki savā starpā varēja diezgan normāli sarunāties. Nebija nozīmes tautībai. Gruzīns vai uzbeks... bet baltieši savā starpā tikai krievu valodā.
Un ja tajos laikos kādu no armijas "izpirka", tad pārējie neko labu par viņu vis nedomāja.

Pienene, es varu pateikt tikai vienu. Musulmaņi, kuri pēc būtības visbiežāk ir tirgotāji, vienmēr zina vismaz 3 .. 4 valodas, jo ... nu, kāds tirgotājs, kurš valodu nezina? Vēl šodien Kaukāza tautas mieeeerīgi savā starpā bez trešajām valodām iztiek. Azeri vainahu valodās runā, uzbeki tadžiku valodā, utml.
Pēc analoģijas, mums, latviešiem, būtu standartā visiem jāzina vismaz igauņu un leišu valodas.

vēl svinat?   nu, lai jau tiek, tiem, kam labas atmiņas no tiem laikiem  
Bet man prieks, ka citi laiki, ... ka man puikas tādi... tādi.. forši... es nenormāli ar viņiem lepojos!!
Un jā, var jau nievājoši izteikties par Latvijas armiju, ... skandāli skandālu galā..ar iepirkumiem, un tā, BET... puiši tur ir forši, gudri, apmācīti... Jā, un tagad, atšķirībā no padarmijas-ņem vērā arī IQ testa rezultātus. Vismaz Aizsardzības akadēmijā... kad manējie startēja -konkurss bija 32 cilvēki uz vienu vietu...

Par piektd tēmu, man brālim paveicās, manis dēļ tika 3 reizes atvaļinājumā. Pirmajā un pēdējā ofiņa pavadībā, lai parbaudītu, vai taisnība. Oi ku man daudz šokolādes bija. Bija savi labumi arī.

      oi, ezi, par atvaļinājumu man ir jautrs stāsts.
Koroče, esam Sevastopolē, jaunajam kuģim jākārto kāds tur uzdevums,  tūlīt būs klāt Maskavas komisija,  bet es priborkas laikā dabūnu ar lielo hermētisko uz klāja vedošo durvju rokturi sānā un ribai vai divām tā kā kirdik, kā plīsušas, resp. es slims un no darbiem atbrīvots.
Kuģa komandieris apsola: "Bļjaģ, nahuj, ja tomēr strādāsi un veiksmīgi nokārtosim, atvaļinājumu uz roģinu garantēju, bļjaģ, nahuj" (šitie mazie pa vidu arī droši vien bija).
Strādāju, protams (pat ar korseti ap vidu tāpat draņķīgi gulšņāt - kā pakusties... oi), nokārtojam, tiek izdota  pavēle par atvaļinājumu, bet... neviens nelaiž, jo nav zināms, kur atgriezties - kuģis dodas prom no Melnās jūras flotes uz Ziemeļu floti.  Kad nonākam galā, atkal visādas aizķeršanās, praporam līgums beidzas, viņa vietā jābūt, koroče jau mēnešus 4 ir pavēle, bet mājās netieku!       
Te no mammas atnāk vēstule - kas piedzimis, nomiris, apprecējies, izšķīries, un ka 15.septembrī rīkošot kartupeļu talku. Rodas doma un es ar vēstuli pie komandiera: "Tovarič kapitan kakovo-to ranga, maniem vecākiem 15.septembrī sudrabkāzas!" un rādu vēstuli. 15 stāv ar cipariem, septembris arī kiriļicā dzīvojošam noprotams, tā tiku mājās.
Starp citu, īpaši melots nemaz nebija, sudrabkāzas tika klusiņam atzīmētas ieprieksējā pavasarī bez manis, bet uz talku veiksmīgi nokavēju - iečāpoju laukos 15-ā pēcpusdienā, brīdī, kad sēdās pie galda.

nu gan piekusu

Man atvaļinājumu pieredzes nav, jo ... pirmajā pusgadā bija par agru, vēlāk - biju ārzemēs, bet no turienes atvaļinājumos tikai blatņiki varēja tikt, - štāba rakstvedis, bataljona komandiera šoferis un vēl daži pietuvinātie. Tomēr, kā teica citi, un, iespējams arī pareizi teica, ka labi vien ir. Pat tad, kad vecāki atbrauca, pirmās dienas pēc tam juties ar tādām morālām paģirām, ka bezmaz’ ej un šaujies nost. Tā dienesta laiks ātrāk paejot, - bez pārdzīvojumiem, kad no mīļotās meitenes jāatvadās, no vecākiem un vēl no kāda cita.

Es ka sieviete atturos spriest kada ir si diena, jo ar armiju nekada sakara. Manuprat so temu var komentet tikai viriesi, kuri tur ir bijusi... Un tikai vinu zina atzimet (nesaprotu kapec saka, ka svin? ) so dienu pieminot bijuso, zaudetos biedrus vai tos, kuri atgriezusies... vai tomer ne. Katra sieviete zinas vai vinas virietis grib atcereties vai  negrib..
Manuprat smiekligi skepus lauzt un teorizet par so temu sievietem..jebkura gadijuma ta bus tikai plika teorija...

Tālāk nonācu no učebkas karaspēkā. Divu nedēļu karantīna atsevišķi no pārējiem un ... sveika, rota! Atsevišķais bataljons divīzijas sastāvā. Mēs, divi latvieši (pēc gada parādījās vēl viens), divi igauņi, viens leitis un vēl mums piesitās viens baškīrs no Ufas. Un ... kā jau tas, cik esmu dzirdējis arī no citiem, esot bijis daudzkur ... baltiešus atklāti drusku tā kā par vāciešiem uzskatīja, par francūžiem un ņemciem sauca, lecās, ja savā starpā latviski sarunājāmies, beeeeeet ... ja kas bija jāizdara ne pa krievu modei - šā tā, pa roku galam ... tad allaž tikām saukti mēs. Rezultātā ... blati, blati, blati un ... īpaša attieksme no vadības puses tomēr, par ko apskauda un mēģināja presēt atsevišķi kadri vēl vairāk. Es tik bezkaunīgs nebiju, bet mans dienesta biedrs (otrs latvietis) savu pārcentīgo ofiņu tāāāā, izmantojot šo blatu, pārmācīja ... Iesmēja visa rota. Nu, kā lai neņirdz, kad Štāba priekšnieks ofiņam roku nesniedz, bet latviešu zaldātam sniedz, pie tam - tā paša ofiņa klātbūtnē.

Sievietes bija iesaistītas gaidīšanas svētkos, vēstuļu rakstīšanā un paciņu sūtīšanā.

Otrais gads. Jāņi. Kā par brīnumu, tad, kad viss bataljons ir poligonā, mēs, baltiešu komanda un baškīrs tikām atstāti uz vietas visu uzraudzīt. Mūsu rotas bitovkā (istaba, kurā ir gludeklis, viss šūšanai, utml.) vakarā būšot igauņa vārdiem "viss, ko gada laikā ir izdevies dabūt, noslēpt un sataupīt". Viss kārtībā, mēs ar otru latvieti un jauno krieviņu no Brjanskas esam norīkojumā (narjadā; tāda diennakts dežūra rotā, citiem vārdiem sakot). Vienam visu diennakti ir jāstāv pie skapīša pie ieroču istabas ieejas un jāvēro, kas gaitenī notiek. To prasa reglaments.
Vakarā ieejam mēs kādi 6 cilvēki jāņus pasvinēt tai istabā un mammīt mīļo! Ko es tur redzu!? kādas 5 .. 6 kastes dažāda alkohola. Rīgas Balzāms (igaunis, braucot uz Rīgu pēc jauniesauktajiem pa kluso atvedis) - kādas 5 pudeles, čehu alus (nevarēju saskaitīt), vīns, šnabis un viss, ko vien iedomāties var ... Piesūcāmies līdz rukšķēšanai, aizgājām gulēt. Nogulējām abi līdz nākamās dienas vakaram, kad mūs bija jānomaina citiem. Paģiras - drūmākās, beeeeeet ... Puisis no Brjanskas manāmi līgojās, jo ... bija nostāvējis pie tā skapīša nieka stundas 20. :)

Jaukās tradīcijas.
Pirmajā pusgadā - gansi. Otrajā pusgadā - salaboni. Trešajā pusgadā - čerpaki. Ceturtajā - ģedi. Ģedi parasti nedara vispār neko. Čerpaki komandē un izrīko jaunos (pirmo gadu), nu, un pirmais gads "lido", bet uzreiz pēc pavēles par demobilizāciju mājās tevi nelaiž - vēl kāds mēnesis .. divi vai pat 3 ir jātusējas pa daļu. Un tad, kad pavēle (aizsardzības ministra pavēle par iesaukšanu un atlaišanu mājās) ir iznākusi, vecie, kuriem mājās jāiet tūlīt liek sevi saukt vai nu par matrožiem (trešais gads kā nekā sācies, bet 3 gadus flotē dienēja) vai arī uzvārdā un tēva vārdā, jo civilpersona taču!

Fantastika... šitik spilgtas atmiņas par tiem 2 gadiem.